Tam jābūt jauna, XXI gadsimta muzeja pieteikumam gan arhitektūras, gan satura ziņā. Kultūras ministrija un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kura dibinātāji ir ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonds, vienojušies par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi un attīstīšanu. Tas dos spēcīgu attīstības impulsu Latvijas mākslas procesiem, nācijas identitātes stiprināšanai, tūrisma industrijai un mākslas izglītības attīstībai, kā arī integrētas kultūras telpas izveidošanai.
Kā izdevās sākt savulaik jau uz 2008. gadu valdības deklarācijā solīto, bet vēlāk jau šķietami neiespējamo projektu?
Jāsāk ar atziņu, ka uz Latvijas kultūrpolitikas galda ir daudz vairāk vajadzību nekā līdzekļu valsts kultūras budžetā. Protams, ka jānosaka prioritātes, bet vienalga ar valsts budžeta līdzekļiem nepietiek, jo prioritāšu sarakstā ir arī nacionālas nozīmes kultūras būves, kas iezīmētas Nacionālajā attīstības plānā un Latvijai ir vajadzīgas – Laikmetīgās mākslas muzejs, akustiskā koncertzāle Rīgā, Daugavas stadions, kurā notiek arī Deju svētki. Tam jāpievieno vajadzības reģionos: piemēram, šobrīd uz laiku esam pārvietojuši Ventspils mūzikas vidusskolas audzēkņus no avārijā esošas ēkas uz piecām pagaidu ēkām, un četros gados ir jāatrod risinājums. Tie ir tikai daži piemēri.
Tikai infrastruktūras attīstības jomā vien varētu nosaukt veselu sarakstu no programmas Mantojums 2018 – valsts nozīmes kultūras objektus un kultūras institūcijas, kuras būtu vēlams sakārtot līdz Latvijas simtgadei – piemēram, Arsenāla brūkošā ēka un Rīgas Latviešu biedrība, latviešu valstiskuma idejas dzimšanas vieta. Te nosaucu tikai infrastruktūras vajadzības. Ar valsts budžeta līdzekļiem nevaram atrisināt pat tikai tās, un es atļaušos pateikt, ka infrastruktūra nevar turpināt būt pirmā prioritāte kultūrpolitikā, jo šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi runāt un domāt par cilvēkiem, kuri strādā kultūras nozarē. Gan par tiem, kuri strādā nacionālajās kultūras institūcijās, gan radošo profesiju pārstāvjiem, kuru juridiskais statuss nav sakārtots, un tādējādi sociālās aizsardzības sistēma nav īsti definēta un pilnībā pabeigta.
Svarīgi runāt arī par cilvēkiem, kuri vada tautas mākslas kolektīvus un uz kuriem balstās Dziesmu svētku kustība, un Dziesmu svētki 2018. gadā būs visspilgtākais Latvijas simtgades notikums. Tikko pabeidzām Baltijas valstu mēroga pētījumu, lai konstatētu, kā mūsu skatuves mākslas speciālistiem klājas uz Baltijas valstu fona. Skatuves mākslas, īpaši mūzika, ir joma, kur mākslinieku mobilitāte ir vislielākā, un pie zemas atalgojuma konkurētspējas varam pazaudēt savus labākos talantus. Tā arī notiek, un veidojas paradoksālā situācija, ka ieguldām miljonus kultūrizglītībā, bet mūziķi aizbrauc. Orķestru mūziķi pat dodas strādāt uz Igauniju, jo tur maksā par 200–300 eiro vairāk.
Visi šie jautājumi ir uz valsts kultūrpolitikas galda, un ir skaidrs, ka jāmeklē vēl citi līdzekļi, lai šīs problēmas risinātu. Apzinoties skarbo realitāti, es jau savas ministres darbības pašā sākumā tikos ar mecenātiem un runāju ne tikai par nelieliem kultūras atbalsta projektiem, bet arī par lieliem nacionāla mēroga projektiem. Pagājušā gada 31. oktobrī, kad mani apstiprināja par ministri, tikos ar kultūras mecenātu Borisu Teterevu. Zinot, cik nesavtīgi viņš ir ieguldījis Rundāles pils atjaunošanā, šā gada maijā sākām sarunu arī par Laikmetīgās mākslas muzeju. Jau pēc ļoti īsa laika saņēmu atbildi, ka viņš ir gatavs domāt par Latvijas Republikas simtgadi un mūsdienīgas eiropeiskas Latvijas kultūrtelpas veidošanu, strādāt ar XXI gadsimta Latvijas kultūras projektu – Laikmetīgās mākslas muzeju.
Boriss Teterevs uzrunāja šajā procesā līdzdarboties vēl vienu lielu mecenātu – ABLV Bank, kura jau gandrīz desmit gadu veido kolekciju Laikmetīgās mākslas muzejam. Pērn rudenī notika šīs kolekcijas izstāde Rīgas mākslas telpā. Ministrijai ir sadarbības līgums ar ABLV Bank par šādas kolekcijas veidošanu un ir kopīgi izveidota starptautiska ekspertu komisija, kas izvēlas darbus šim krājumam. Arī Kultūras ministrija, izmantojot valsts budžeta un Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļus, ir veidojusi laikmetīgās mākslas kolekcijas, bijuši arī citi ziedotāji, taču ABLV Bank ir nopietnākais spēlētājs. Ar gandarījumu paziņojam, ka ir notikusi divu lielu mākslas mecenātu – ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda – spēku apvienošana Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja veidošanai.
Kāds ir iecerēts jaunais muzejs un tā loma sabiedrībā?
Ir jāsaprot, ka tā nav tikai būve, ko uzcels. Jārunā par trim aspektiem. Vispirms – no laikmetīgās mākslas muzeja sagaida arī kaut ko īpašu arhitektūras ziņā: vai nu unikālu vēsturiskā, rūpnieciskā mantojuma renovāciju, vai XXI gadsimta arhitektūras pieteikumu, par ko runā pasaule. Jau pašai ēkai jāpiesaista sabiedrības uzmanība. Varu vilkt paralēles ar Parīzē tikko atklāto laikmetīgās mākslas centru Fondation Louis Vuitton. Kad ieraudzīju elpu aizraujošo fotogrāfiju, vēlējos steidzami braukt turp, lai iedvesmotos, kādu ceļu mums iet.
Nevajag visu laiku pazemināt mūsu ambīciju – nuja, mēs tāda maza, provinciāla pilsētiņa. Rīgai ir jāatdod agrākais spožums. Tikko Nacionālajā bibliotēkā atklāja unikālu izstādi Mana, tava, mūsu Rīga pirms 100 gadiem par XIX gadsimta beigu – XX gadsimta sākuma Rīgu. Vēsturiski tā vienmēr bijusi viena no Eiropas kultūras pērlēm. Kaut kur esam pazaudējuši Rīgas virzību un ambīciju būt Eiropas kultūras metropolei. Projektiem ir jābūt ambicioziem: ja vispār darām, tad darām kārtīgi, pa īstam, tā, lai skan!
Vajadzētu arī patriotiski domāt, kā muzeja arhitektūrā izmantot vietējos materiālus. Piemēram, koku. Kāpēc par koku runājam tikai XIX gadsimta beigu – XX gadsimta sākuma arhitektūras kontekstā? Man bija tikšanās ar Latvijas kokrūpnieku asociāciju: viņi rādīja ļoti interesantus mūslaiku Eiropas koka arhitektūras paraugus. Iegūtu arī mūsu kokrūpniecība, un ēka no siltiem, dabiskiem materiāliem varētu būt pionieris energoefektivitātes ziņā.
Otrs virziens ir muzeja saturs, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tas nebūs muzejs, kas kanonizē kultūru. Tas būs muzejs – radošās izglītības centrs. Vieta, kas pārkāpj robežas, izaicina iepriekšējās kultūras darbus, lauž jaunus ceļus, eksperimentē, apšauba, uzmundrina, iedvesmo. Protams, tai jābūt vietai, kas kā magnēts pievelk jauno paaudzi un veido jauno kultūras patērētāju. Galdā jāliek arī atziņas, kādas prasmes iespējams attīstīt ar radošo, mākslas izglītību. Tā ir arī iespēja plašāk restartēt izpratni par to, kādu Latviju mēs veidojam. Latvijas Republikas simtgades kontekstā ir svarīgi vilkt paralēles ar laiku, kad vispār veidojās Latvija. Trešais virziens ir viss, kas saistīts ar kolekcijas veidošanu, darbu ar māksliniekiem, laikmetīgās mākslas dokumentēšanu, aktualizēšanu, radošu pasniegšanu. Piemēram, Jauno mediju kultūras centrs RIXC veiksmīgi parāda laikmetīgo mākslu kā izglītības, jaunāko tehnoloģiju, zinātnes atziņu un mākslas sinerģiju. Tā ir arī iespēja parādīt mākslinieku pilnīgi citā rakursā. Muzejs var būt arī vieta iedvesmai un ideju ģenerēšanai, kā mākslinieks var veidot dažādas radošas partnerības ar zinātniekiem, pedagogiem, uzņēmējiem un kā šādi var dzimt inovācijas.
Liels privāts muzejs Latvijai ir kas jauns, savukārt tieši tā pastāv Gugenheima un virkne citu muzeju pasaulē.
Privāts ir arī pieminētais jaunais muzejs Parīzē, kas no 27. oktobra jau pieejams sabiedrībai. Muzejs mums var dot arī iespēju citādi paskatīties no kultūrpārvaldības viedokļa, kā XXI gadsimtā var veidoties kultūrtelpa un kas tajā var būt spēlētāji. Mēs apriori pieņemam, ka visas kultūras problēmas Latvijā ir jārisina tikai valsts institūcijām. Tā ir no padomju laikiem aizķērusies pārliecība. Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts sektors nevar atrisināt visas kultūras problēmas un vajadzības šajos laikos. Ļoti svarīgi, ka veidojas alternatīvais kultūras piedāvājums, kas nāk no privātā sektora vai caur privāto un publisko partnerību.
Laikmetīgās mākslas muzejs tiks veidots par privātiem līdzekļiem, taču satura veidošana notiks uz publiskās un privātās partnerības bāzes, par ko parakstām vienošanos. Ja mēs šo projektu uzliktu tikai uz valsts budžeta pleciem vai ar daļēju Eiropas fondu finansējumu, tas atkal taptu ļoti ilgi un iebremzētos, līdzīgi kā Nacionālā bibliotēka, jo lielās idejas atkal atdurtos pret valsts budžeta augšup un lejupejām. Īsu brīdi bija pacēluma laiks, taču vairāku ģeopolitisko apstākļu dēļ 2015. gads pieteikts kā taupības gads.
Šis ir ļoti labs piemērs, kā privātais sektors var nākt ar savu ieguldījumu, lai veidotu kvalitatīvu kultūras vidi. Galu galā kultūra ir sabiedriskais labums un no kultūrtelpas iegūstam visi. Kvalitatīva kultūrvide veido pievilcīgu valsti un tādējādi veicina arī investīciju ienākšanu. Tad cilvēki grib te palikt, ražīgāk strādā, viņi ir radošāki. Manuprāt, tas ir arī patriotisma jautājums, ko esam iezīmējuši kā ļoti svarīgu mērķi, gatavojoties Latvijas simtgadei: ir jālauž stereotipi un priekšstati, ka valsti veido kādas mistiskas valsts institūcijas. Valsti mēs veidojam visi kopā. Arī agrāk ir bijuši vērienīgi kopīgie projekti – gan tautas saziedotie, kā, piemēram, Brīvības piemineklis, gan mecenātisma paraugs – Augusta Dombrovska uzceltā kultūras pils Ziemeļblāzma. Ir jārunā par šiem labajiem piemēriem vēsturē un jāmudina uzņēmēji nākt ar savu ieguldījumu kultūrā. Es ceru, ka pirms mūsu valsts simtgades Borisa Tetereva un ABLV Charitable Foundation vienošanās par šādu unikālu projektu kalpos par iedvesmu arī citiem. Domāju, ka vēl vairāk varam iekustināt ziedošanas kultūru.
Kur un kad muzejs varētu vērt durvis?
Jaunajiem, lielajiem objektiem ir jādod impulsi Rīgas tālākajai attīstībai. Šajā ziņā labs piemērs ir jaunā Nacionālā bibliotēka. Uzbūvējot to vietā, ko agrāk varēja saukt par degradētu teritoriju, esam devuši iespēju tai attīstīties: apkārtnē tiek būvēts LU Dabaszinātņu akadēmiskais centrs, ir mainījusies zemes vērtība. Arī mājās, kas atrodas Rēzeknes jaunās koncertzāles Gors tuvumā, ir mainījusies dzīvokļu vērtība. Ir šaurs priekšstats, ka visam jāspiežas iekšā vecpilsētā. Esmu par to, lai estētiski attīstās citas Rīgas apkaimes. Aiz bulvāru loka robežas ir Skanstes un Hanzas iela, joprojām sasniedzamas ar kājām. Muzejs taps plašajā laukumā Pulkveža Brieža un Hanzas ielas stūrī.
Man personiski ļoti tuva vieta Parīzē ir t. s. Jaunā Parīze ar jauno arku. Rīga pamazām izplešas – kvalitatīvi izplešas. Par muzeja teritoriju domāts kompleksi, tur plānots arī parks, šī vieta iegūs citu kvalitāti un vērtību. Mēs dzīvojam laikmetā, kad viss notiek ļoti ātri, un skaistais sapnis ir Latvijas simtgade, kas plānota no 2017. līdz 2020. gadam. Tikai tāpēc, ka valsts budžeta iespējas ir ierobežotas, nevaram atļauties ambiciozas idejas čammāt un vilkt divdesmit gadu, jo sabiedrībai tās vajadzīgas jau tagad. Ejot tikai valsts budžeta ceļu, nāktos nemitīgi atteikties no citām vajadzībām.
No kā, jūsuprāt, nedrīkst, ir nepieļaujami atteikties?
Kamēr būšu kultūras ministre, es neesmu gatava atteikties no tā, ka pirmā prioritāte ir ieguldījumi cilvēkos. Es zinu skarbo realitāti, ka mums joprojām daudzās valsts kultūras iestādēs speciālisti ar augstāko izglītību un pieredzi saņem atalgojumu, kas tuvs minimālajai algai. Atkal viņiem nedrīkst teikt: "Pagaidiet, mēs būvēsim nākamo ēku."Tā pazaudēsim mūsu valsts lielāko spēku. Visu laiku runājot par valsts izaugsmi, līdz galam neesam godīgi izvērtējuši un pateikuši, kur patiešām ir mūsu spēks. Gribam jaunus kalnus būvēt, bet neredzam, kas mūs jau ved pasaules kalngalā un ka tas tagad drūp. Mēs esam pasaules kultūras lielvalsts – īpaši atsevišķās nozarēs – kā kora un vokālā mūzika, Dziesmu svētki. Arī kino rāda labu potenciālu. Atšķirībā no Rietumeiropas esam saglabājuši tradicionālās nemateriālās kultūras mantojumu, kura daudzveidība un savdabība ir unikāla. Bet tas šobrīd ir tik vārīgs un pakļauts paātrinātai izzušanai proporcionāli tam, kādā paātrinājumā iet uz priekšu tā saucamais progress.
Nacionālā attīstības plāna lozungs ir "Ekonomiskais izrāviens". Es ļoti labi redzu šī lozunga vājās puses. Kad jauno politikas iniciatīvu izvērtējumā saskaņā ar Nacionālo attīstības plānu ieraudzīju, kurā vietā atrodas kultūras jaunās politikas iniciatīvas, izrādījās, ka Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gads ir 142. vietā. Ja mums vairs nav vērtība personības, kuras Latvijā iesējušas eiropeisko domāšanu un ir tik daudz darījušas latviskās identitātes veidošanā eiropeiskā kontekstā, ja mums viņi jauno politikas iniciatīvu sarakstā atrodas kaut kur apakšgalā, jo ir grūti viņus "pievilkt" pie ekonomiskā izrāviena, tad man rodas jautājumi. Ja finansējums, lai gatavotos Latvijas Republikas simtgadei, ir tikai 51. prioritāte (tikai tāpēc, ka Nacionālajā attīstības plānā nav ierakstīts teikums, ka simtgades svinības ir šai valstij svarīgas!), tas liecina par vērtību pagrimumu mūsu valstī. Tikko biju Igaunijā un zinu, ka Igaunijā simtgadei gatavojas jau trīs gadus. Es atvainojos, ekonomiskajam izrāvienam ir jānodrošina tas, ka Rainis un Aspazija, un viņu jubileja ir goda vietā. Ja to nespējam, kas tas par ekonomisko izrāvienu un kā vārdā tas notiek?!
Satversmes preambulā ierakstītie vārdi, ka šī valsts ir izveidota, lai saglabātu latviešu nāciju, kultūru un valodu, ir formāli, ja ekonomiskais izrāviens nekalpo šim mērķim. Ļoti precīzi pateica režisors Viesturs Kairišs: ja jau mūsu mērķis ir tikai materiālā labklājība, ko mēs te mocāmies? Braucam uz citu valsti, kur šo mērķi sasniegsim ātrāk. Ceļš uz labklājību tomēr jāskata harmonijā ar valsts pastāvēšanas mērķiem. Ja valstī drīz nebūs kultūras, latviešu valodas un skolotāju, kas tā par labklājību? Arī Jāņa Cimzes laikā XIX gadsimtā daudzi grima nabadzībā, tomēr tieši šajā laikā tapa Latvija kā kultūras nācija.
Domājot par labklājību, nedrīkstam pazaudēt pašu Latvijas valsts ideju un to, ka esam veidojušies kā kultūras nācija. Piedodiet, bet teorētiķiem, kuri aizstāv kosmopolītisma idejas, nevaru pievienoties, jo gribu, lai mans bērns dzīvo Latvijā, kopj latviešu kultūru un runā latviešu valodā. Pasaules identitāte nedrīkst veidoties caur nacionālās identitātes noliegšanu. Ļoti prestižā mūsu žurnālā lasīju diskusiju par izdevumu Latvija un latvieši. Mums ir jālepojas, ka tāds krājums ir tapis, taču tika atrasts simt un viens arguments, kāpēc tas ir slikts. Šis cinisms mani satrauc, jo, daudz darbojoties starptautiskās organizācijās, esmu pārliecinājusies, ka nacionālās identitātes ideju var lieliski harmonizēt ar cieņu pret kultūras daudzveidību.
Ko darīsiet, ja kultūras budžetu tomēr samazinās?
Nākamā gada fiskālā telpa veidojas ar mīnusa zīmi, un uz šī fona jārisina arī aizsardzības jautājumi, tāpēc visas ministrijas ir aicinātas pārskatīt savus budžetus – ko var samazināt un ekonomēt? Diemžēl kultūrā atteikties nozīmētu pieņemt lielus stratēģiskus lēmumus: aizvērt kādu teātri, muzeju vai skolu. Ko skola var samazināt, ja komunālo pakalpojumu rēķini ir jāsamaksā un elektroenerģijas cenas jau janvārī augs? Vienmēr atduramies pret to, ka samazināt nākas vienīgi uz cilvēkiem. Lai ieekonomētu, vienīgais stratēģiskais lēmums būtu – nu tad klapējam kaut ko ciet, jo mēs jau krīzes laikā visu esam samazinājuši un apvienojuši.
2014. gadā kultūrai iedeva nedaudz vairāk naudas nekā parasti, un es regulāri dzirdēju replikas, ka kultūrai iedots par daudz! Taču neviens nesaprot, ka kultūras nozare ir vienīgā, kurai ir ļoti maz iespēju piesaistīt Eiropas fondu naudu, jo tā nav domāta nacionālu jautājumu risināšanai. Eiropas Kopienas līgumā ir uzsvērts, ka kultūras kopšana ir katras valsts pašas atbildība, savukārt mecenātus un ziedotājus nevaram piesaistīt kultūras darbinieku atalgojuma risināšanai. Atskaitot bibliotēkas būves izmaksas un salīdzinot, Latvijas kultūras budžets ir 0,45% no IKP, savukārt Igaunijā – 1,7%. Igauņi saprot, ka viņu valsts atrodas uz robežas ar lielu valsti, kas mūsu valstīs mērķtiecīgi izvērš maigās varas pasākumus, un vienīgais, kā saglabāt savu patību, ir – ieguldot kultūrā. Tas ir viens no veidiem, kā pretojamies maigajai varai, kā saglabājam sevi.
Kā vērtējat Krievijas kultūras ministra pēkšņo privāto vizīti Latvijā?
Domāju, ka no viņa puses tas bija simbolisks, nevis nejaušs brauciens. Mani darīja uzmanīgu tas, ko tieši viņš gribēja pateikt, sakot, ka viņš šeit jūtas kā mājās. Par vizīti uzzinājām tikai dienu pirms viņa atbraukšanas, turklāt neoficiāli. Līdz ar to ir skaidrs, ka viņš nemaz neplānoja un nevēlējās tikties ar Latvijas valdības pārstāvjiem. Taču nevajadzētu jaukt Latvijas un Krievijas politiskās attiecības un kultūras iestāžu sadarbību, jo nebūtu pareizi tagad pilnībā nogriezt daudzus veiksmīgus kultūras sakarus, kuriem nav saistības ar politiku, – pēkšņi vairs neļaut Valsts akadēmiskajam korim Latvija koncertēt Krievijā vai Kirilam Serebreņņikovam šeit iestudēt izrādes. Kultūra ir valoda, kurā ir jādod iespēja sarunāties jebkuros politiskos apstākļos.
Bet ja kultūra kalpo par manipulēšanas ieroci propagandas karā?
Valsts aizsardzību izprotam ārkārtīgi šauri, tikai kā fizisko aizsargāšanu: ignorējam informācijas telpu un pilnīgi nesaprotam kultūras lomu, savukārt Krievija kultūru izmanto maigās varas īstenošanai. Taču globalizācijas laikmetā kultūras procesus nevar ierobežot. Tie vienalga ienāks no citas puses. Tos var tikai līdzsvarot, investējot un stiprinot pašiem savu kultūru. Šajā kontekstā bieži domāju arī par integrācijas procesu Latvijā. XXI gadsimta cilvēku ar varu nevar piespiest. Panākt pārmaiņas viņā var tikai caur izglītību, uzrunājot intelektuāli un ar sirdi, un tieši to kultūra var veiksmīgi darīt. Ja cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, ar aizrautību vēros Latvijas kultūrtelpu, viņos veidosies dabiska vēlme tai piederēt. Taču, ja paši to nespējam novērtēt un lepoties, ko mēs gribam no krievu cilvēka?
Vai Rīgā beidzot tiks būvēta arī jauna koncertzāle?
Šādai koncertzālei Rīgā ir jābūt. Šobrīd ir apstiprināta ES fondu darbības programma Rīgas pilsētas revitalizācijai ar 80 miljonu eiro budžetu. Tas dod iespēju runāt arī par multifunkcionālu koncertzāli. Ir tikai jautājums, vai būs privātie spēlētāji, kuri gatavi pieteikties konkursam uz projekta īstenošanu. Revitalizējamo projektu kontekstā jāstrādā arī pie Tabakas fabrikas. Tā ir apsolītā zeme kultūras radošajiem darbiniekiem, fantastiska vieta centrā, hipsteru apkaimē, kurai būtu jākļūst par radošo industriju centru.