Jaunajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei gada laikā – līdz vēlēšanām – ir svarīgi saprast, kādi ir tie apstākļi, kuros jāstrādā kultūras ministram, un vai notiks tirgošanās ar velnu. "Kultūras nozares speciālistam ministra amatā ir šis iekšējais ētiskais uzstādījums, cik tālu tu drīksti vai nedrīksti politikā darboties," viņa saka
Intervija ar jauno kultūras ministri Daci Melbārdi notiek šķietami neierastā vidē – Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) ēkā Parīzē, kur vairākas nedēļas līdz 20. novembrim risinājās UNESCO Ģenerālā konference. Dace Melbārde uz Parīzi devās dažas dienas pēc oficiālā apstiprinājuma ministres amatā. UNESCO Ģenerālās konferences 37. sesijā viņa pildīja Kultūras komisijas priekšsēdētājas amatu, kurā tika apstiprināta pavasarī.
Dace Melbārde UNESCO struktūrās darbojas jau 14 gadu, arī UNESCO ēkā, no kuras paveras krāšņs skats uz Eifeļa torni un Parīzi, viņa jūtas kā zivs ūdenī – izrāda ēkā eksponētos vērtīgākos mākslas darbus – arī Pablo Pikaso gleznoto fresku, konferenču zāles, kurās savās darba vietās ar apmēram 200 valstu karodziņiem pulcējas šo valstu pārstāvji. Mūsu saruna Daces Melbārdes darba kabinetā UNESCO, kas izveidots uz konferences laiku, tomēr sākas ar Rīgas aktualitātēm.
Vide vedina sākt ar jūsu darbību UNESCO, taču paguvāt pieminēt, ka īsajā brīdī, kas jums bija starp apstiprināšanu ministres amatā un došanos uz Parīzi, bija jārisina Latvijas Nacionālās operas (LNO) jautājums. Vai tas, jūsuprāt, ir atrisināts?
Patiesībā – laiks rādīs. Es situāciju pārņēmu jau ar notikušu konkursu, mans uzdevums bija iepazīties ar konkursa rezultātiem un pārliecināties, ka ir bijusi godīga kandidātu izvērtēšana un uzticība ir izteikta cilvēkam, kurš vislabāk spēj argumentēt Operas attīstību nākotnē. Iepazīstoties ar dokumentiem, bija skaidrs, ka Zigmars Liepiņš ir labākais no pretendentiem, jo viņam ir gan biznesa kompetence, gan redzējums par Operas virzību. Cik man ir iznācis runāt ar Zigmaru Liepiņu, saprotu, ka viņš ir apņēmības pilns. Domāju, ka tas ir labākais risinājums situācijai, kas bija izveidojusies Operā. Protams, var runāt, kā šādam konkursam būtu bijis jānotiek ideālā situācijā. Ja gribēja veikt pārmaiņas, uz Operas vadītāja vietu bija jābūt starptautiskam konkursam. Tad aktualizētos atalgojuma jautājums, lai šajā konkursā pieteiktos spēcīgi kandidāti. Taču es domāju, ka nevajag sevi par zemu novērtēt. Esam spējīgi piedāvāt spēcīgu kandidātu. Ja šādā starptautiskā konkursā uzvarētu mūsu cilvēks, tā būtu papildu pārliecība, ka viņš ir stiprākais.
Zigmars Liepiņš ir apstiprināts amatā, tas nozīmē, ka ideālo situāciju – starptautisku konkursu – nepiedzīvosim.
Negribētu, lai mans piemērs par starptautisku konkursu noniecinātu pašreizējo situāciju. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas uz katru lietu cenšas skatīties kā uz iespēju. Operā ir valde ar trim cilvēkiem, tā tomēr ir iespēja vadības jautājumu pacelt jaunā kvalitātē. Protams, izaicinājums ir, kā šiem trim cilvēkiem savā starpā sastrādāties. Tomēr tā ir iespēja strādāt jaudīgāk. Mana pārliecība ir tā, ka Operas valdes priekšsēdētājam ir jābūt cilvēkam no kultūras vides, kultūras profesionālim, citādi nedrīkstēja būt.
Kādas būs indikācijas, ka Operā "viss ir kārtībā" vai tieši pretēji? Ko darīsiet, kā reaģēsiet, jo jaunā vadība ir ļoti eklektiska. Savā ziņā jūs par šo situāciju esat līdzatbildīga.
Skatīsimies, kā Operu apmeklē skatītāji, kāds ir kritiķu vērtējums, arī starptautisko kritiķu vērtējums. Nebūs tā, ka uzreiz redzēsim būtiskas izmaiņas Operas darbā. LNO repertuārs 2014. gadam faktiski ir saplānots. Par to, kā tiek dažādoti rokraksti un repertuārs, kādas izmaiņas ir ienesusi jaunā Operas vadība, varēsim spriest tikai 2015. gadā. To, kā strādā jaunā vadība, vispirms varēs just administratīvajā līmenī – kā tiek veidots Operas menedžments. Redzēsim, kā reaģēs darbinieki – Operas darbinieku arodbiedrības ir ļoti aktīvas, un tikko tām kaut kas nepatiks, mēs noteikti zināsim.
Cieši sekošu līdzi tam, kas notiek Operā, tā ir mūsu nacionālā vērtība un lepnums. Ja runājam par finanšu jautājumu, pirmie rezultāti būs jau gada beigās. Cik zinu, beidzas arī iepirkums uz auditu, kura rezultāti būs publiskojami. Tas ir ļoti labi, jo mazināsies dažādas interpretācijas iespējas publiskajā telpā. Tie ir ceļi, pēc kuriem varēsim vērtēt un spriest. Tas, ko es vēlu Zigmaram Liepiņam, ir izturība. Ienākt Operā šajā situācijā nav viegli.
Ja par kritēriju izvirzām kritiķu vērtējumu un izrāžu apmeklētību, nešķiet, ka pēdējos gados Operai šajā jomā būtu bijušas problēmas.
Jā, protams, mākslinieciskās darbības virziens netika apšaubīts, iespējams, ir bijušas diskusijas par rokrakstu daudzveidību Operas repertuārā. Reāli krīze LNO izveidojās neveiksmīgo attiecību dēļ starp nozares un Operas vadību – tā bija divu personību nesaprašanās. Tomēr bija ieilgušas problēmas ar finansējumu – gadu no gada Opera strādāja ar iztrūkumu, un valstij nācās atrast līdzekļus, lai šo iztrūkumu segtu.
Kā izturēsieties pret šādu praksi – strādāt ar zaudējumiem un lūgt valstij tos kompensēt, kā to darīja Opera?
Es pati vairākus gadus esmu bijusi citas nacionālās institūcijas (Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra – D. R.) vadītāja. Ja mēs vienai nacionālajai institūcijai ļaujam tā strādāt, mums ir jābūt gataviem, ka arī cita institūcija var strādāt ar zaudējumiem. Protams, Opera ir īpašs gadījums, tā ir atšķirīga, un šī izredzētības apziņa arī kalpoja par pamatojumu zaudējumiem. Tomēr šādi precedenti grauj fiskālo disciplīnu. Ir jābūt godīgiem pret visiem vienādi. Mums ir arī citi izcili kolektīvi – Jaunais Rīgas teātris, arī starptautiski pazīstams zīmols, un Nacionālais teātris, kas pēdējos gadus radoši ir strādājis ar augošu kvalitāti, arī tie varētu izvirzīt pretenzijas uz izredzētības statusu.
Es vadīju Dziesmu svētku sagatavošanu, arī tas bija milzīgs un īpašs notikums, man prātā neienāca, ka es varētu organizēt Dziesmu svētkus ar iztrūkumu. Arī tajos ir iesaistīti tūkstošiem cilvēku, un ir starptautiska atpazīstamība. Labam vadītājam jāspēj sabalansēt radošos procesus un pārvaldību, turklāt jābūt arī ļoti labam stratēģim ilgtermiņā un jāspēj atbildēt par savas institūcijas virzību.
Atgriezīsimies pie jūsu darba UNESCO – aiz muguras ir divas saspringtas nedēļas. Kāda ir šīs Ģenerālās konferences sesijas būtība? Kā jūs raksturotu šīs starptautiskās organizācijas nozīmi?
Kultūras komisijas darbā piedalās gandrīz 200 valstu pārstāvji, kuri vienojas, kāda būs UNESCO darbība turpmākajos gados, – faktiski tā ir gan ilgtermiņa redzējuma izstrāde – globālās kultūrpolitikas apstiprināšana līdz 2021. gadam –, gan darbības programma četriem nākamajiem gadiem. Jāakcentē divas tēmas: pirmā – viss, kas ir saistīts ar kultūras mantojuma saglabāšanu, otrā tēma ir radošās daudzveidības veicināšana un atbalsts visdažādākajās jomās.
Organizācija darbojas kopš 1945. gada, un tās loma ar katru gadu pieaug. Tas notiek paralēli tam, kā palielinās pasaules globalizācijas procesi. Tajā brīdī, kad mēs esam kļuvuši tik ļoti savstarpēji saistīti, ļoti daudz risinājumu pasaules globālajām problēmām ir jāatrod, valstīm vienojoties. Panākot to, ka daudzas valstis darbojas vienoti, tiek sasniegts kritiskais punkts, kas rada arī reālas izmaiņas.
Pēdējos desmit gados Latvija ir ietekmējusies no starptautiskiem kultūrpolitikas procesiem. Konkrēts piemērs: nemateriālais kultūras mantojums kā virziens tika definēts 2000. gadā ANO sistēmā – UNESCO, tā bija toreizējā UNESCO ģenerāldirektora iniciatīva. Kopš 70. gadiem UNESCO ir izveidota sistēma materiālā mantojuma saglabāšanai – kultūras mantojuma konvencija, kas aktualizēja konservēšanas un kultūras mantojuma saglabāšanu. Taču visu šo laiku nepietiekama uzmanība tika pievērsta nemateriālajam mantojumam, netaustāmajām vērtībām. Globalizācijas procesi ļoti spēcīgi – negatīvā nozīmē – ietekmē visu to, kas ir nemateriāls. Tāpēc arī radās šis koncepts – nemateriālais kultūras mantojums. Arī Latvijā mēs iepriekš nelietojām šo jēdzienu. Kad tas tika definēts UNESCO, valstis to uzņēma ļoti atsaucīgi. Arī Vaira Vīķe-Freiberga bija viena no ekspertēm, kura tika aicināta uz UNESCO, lai stāstītu, kāpēc nemateriālais mantojums ir tik nozīmīgs. Kopš 2000. gada nemateriālā mantojuma jautājums ir aktualizējies visā pasaulē. Var teikt, tas ir sasniedzis to kritisko punktu, kam seko arī izmaiņas, – ir datubāzes, publikācijas. Tas ir viens no piemēriem, kā pēdējos desmit gados globālās iniciatīvas ir ietekmējušas lokālās iniciatīvas, nobremzējot noteiktu kultūras parādību strauju izzušanu.
Ārkārtīgi būtiska ir pēdējā, 2005. gadā pieņemtā UNESCO konvencija, kuras mērķis ir kultūras daudzveidības saglabāšana. Šīs konvencijas zemteksts bija reaģēšana uz starpnacionālo korporāciju, kuras ražo lielos kultūras produktus un zīmolus, dominēšanu pasaulē. Bija indikācijas, ka vietējās kultūras ar tām nav spējīgas konkurēt, UNESCO iniciēja konvenciju, ka kultūra ir tā joma, kurā katra valsts ir tiesīga regulēt tirgu, ka kultūra nav pakļaujama brīvā tirgus attiecībām.
Viens no aizkustinošākajiem mirkļiem, ko es šeit piedzīvoju, bija 2005. gada ģenerālkonference un balsošana par Kultūras daudzveidības izpausmju aizsardzības un veicināšanas konvenciju. Pirms tam ASV bija izvērsušas lielu diplomātisko kampaņu pret šo konvenciju, arī Latvijā. Patiesībā es toreiz sajutos ļoti lepna, ka Āfrikas un Āzijas valstis solidāri nobalsoja par konvenciju, par spīti tam, ka daudzas lielā mērā ir atkarīgas no ASV. Vienīgās valstis, kas balsoja pret, bija ASV un Izraēla. Tas bija saviļņojošs brīdis, zālē varēja sajust, kā vibrē katras valsts pašcieņa un spēja pateikt "nē", atzīt – lai kas arī būtu, lai cik arī mums grūti klātos ekonomiski, tomēr mēs esam par savas patības saglabāšanu. Ja starptautiska konvencija spēj dot mums šādu instrumentu, mēs esam par to. Konvencija paredz arī mehānismus, kas atbalsta vietējās kultūras veidošanu, paaugstinot tās konkurences spēju ar globālo korporāciju radītiem projektiem.
Kā tas notiek praktiski? Teiksim, attiecībā uz Latviju.
Mēs esam Eiropas Savienības valsts, no kuras tiek sagaidīta starptautiskā palīdzība, – tā netiek sniegta. Taču, balstoties uz šo konvenciju, mēs varam runāt par mūsu radošo industriju konkurētspēju un nepieciešamību radīt apstākļus to atbalstam. Šīs konvencijas nozīme Latvijai ir vairāk filosofiska, nevis praktiska. Mums nav tādas situācijas kā daudzās jaunattīstības valstīs, kur UNESCO realizē palīdzības programmas. Latvijai ir svarīgi iezīmēties kā valstij, kurai nav vienalga, ka pasaulē izzūd kultūras daudzveidība.
Ja Latvijā dzīvojošs cilvēks jums pavaicātu, kā šīs starptautiskās aktivitātes ietekmēs viņa konkrēto dienaskārtību – "kas mums no tā"?
Es no šī jautājuma parasti ļoti baidos, jo ANO sistēmas jēga ir nevis atbildēt uz jautājumu, kas mums no tā, bet veidot globālās pilsonības izpratni. Atbildēt uz jautājumu, ko es varu darīt, lai šī planēta, civilizācija būtu ilgtspējīga, lai kultūra būtu daudzveidīga un radoša. ANO sistēma ir veidota kā valstu un cilvēku solidaritātes instruments, telpvide, lai veidotu šo pasauli labāku. Man pašai darbība UNESCO ir devusi iespēju saprast, kas es esmu, kas ir mana valsts un kā sakārtot savas identitātes. Arī UNESCO nacionālās komisijas uzdevums ir ielikt cilvēku vērtību kausā globālās vērtības. Viens no UNESCO ideoloģijas akcentiem ir jaunais humānisms.
Labi atceros, ka pirms dažiem gadiem, kad izstrādājām Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015. gadam. Nacionāla valsts, mēs pieskārāmies globālām vērtībām, taču izvairījāmies no skaļiem vārdiem – tādiem kā humānisms un citi. Taču ir svarīgi, ka Latvijā cilvēks veidojas, spējot sabalansēt vairākas identitātes – globālo, eiropeisko un nacionālo. Runājot par humānismu, vārda brīvību, cilvēkmīlestību – es vēlētos, lai šīs vērtības ir klātesošas mūsu sabiedrībā. Ir svarīgi, ka mēs saprotam XXI gadsimta atslēgas terminus.
Varbūt esam provinciāla valsts?
Mūsu kultūrā ir piemēri, kas liecina par izcilību un pasaules vērtībām, taču atsevišķos jautājumos esam provinciāli. Man pašai ir svarīgi aizbraukt uz UNESCO un iezīmēt prioritātes, kuru mērogā daudz no tā, par ko mēs laužam šķēpus, šķiet nebūtisks. Man gribētos, lai mēs paskatāmies uz savu valsti no lielākas perspektīvas un ieraugām sevi pasaules kontekstā, – tas ļautu ieraudzīt mūsu stiprās puses un attālināties no tām sīkajām ikdienas lietām, kurām mēs nereti tērējam enerģiju un kašķējamies, nevis koncentrējamies uz darbiem.
Ja runājam par provinciālismu – nereti viss, kas notiek tautas mākslā Latvijā, tiek uzskatīts par provinciālu, taču, kad atbrauc uz UNESCO, saproti, ka tieši tā ir tā lielā vērtība. Tieši tas, kas ir unikāls, savdabīgs, kā citur nav, iegūst arvien lielāku vērtību. Mums nereti ir uzskats, ka tautas kultūra, lauki – tas taču ir tik provinciāli...
Pēdējie Dziesmu svētki pierādīja, ka šādam uzskatam nav pamata, turklāt tautas māksla var tikt mūsdienīgi komunicēta, tādējādi klīdinot jūsu minēto priekšstatu par to kā kaut ko otršķirīgu. Gribētu pajautāt, kā veicināt to, lai līdz laukiem nonāk kultūras vērtības, nevis izklaides šoviņi à la Kailie brieži?
Tā ir lieta, par ko esmu daudz domājusi. Pozitīvi, ka aizvadītajā Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā ir apgūti līdzekļi – ir atjaunoti kultūras nami, ir Gors Rēzeknē, Rotko centrs Daugavpilī, tūlīt vērsies vāļā Cēsu koncertzāle, rosās Liepāja, Ventspils... Svarīgs ir saturs. Ir jādomā, kā mēs sadalām resursus, lai profesionāļi var aizbraukt uz reģioniem. Jādomā, lai uz vietas būtu cilvēki, kuri var radīt kvalitatīvu kultūras produktu.
Mūsu vērtība ir kultūrizglītības sistēma – ir kultūras augstskolas, profesionālās skolas. Jautājums ir – kā šīs skolas un to audzēkņi mērķtiecīgāk varētu veidot produktu tai infrastruktūrai, kas ir radīta. Protams, ir jautājums, cik katra pašvaldība ir gatava darīt, lai būtu kvalitatīva dzīvestelpa.
Liela daļa jautājumu, ko jums lūdza uzdot kolēģi, saistās ar naudu – kad mūzikas skolām atkal būs finansējums pirmskrīzes līmenī, kad aktieriem tiks palielinātas algas un tā tālāk. Jūs pati kādā intervijā minējāt, ka Latvijā ir iesakņojies uzstādījums, ka kultūras jomā strādājošajiem ir jāstrādā teju par velti. Kā mainīt šo situāciju?
Nākamā gada budžets šo situāciju nedaudz mainīs – 2014. gadā kultūras nozares budžets pieaugs aptuveni par 12,5 miljoniem latu. No tiem galvenā prioritāte ir atalgojuma palielinājums kultūras nozarē strādājošajiem (apmēram 2,7 miljoni latu). Atalgojuma situācija krīzes laikā izveidojās traģiska. Piedalījos muzeju izvērtēšanā rudenī, un situācija ir skarba – ir muzeji, kas joprojām strādā četras dienas nedēļā, jo nevar samaksāt darbiniekiem. Es ļoti vēlētos, lai kultūras nozares darba kārtībā atgriežas jautājums par atalgojumu un lai nozarei netiek teikts – kuš! Kultūra nevar eksistēt bez cilvēkiem. Nevar teikt, ka kultūras kapitāls ir ēkas, kas ir jāremontē. Kultūras vērtības rada cilvēks.
Citas prioritātes?
Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma palielinājums, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas atklāšana un uzturēšana, atbalsts filmu nozarei, materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana: kultūras pieminekļu glābšana un Dziesmu un deju svētku procesa ilgtspēja. Jautājums par valsts budžetu kultūrai pirmskrīzes situācijā ir skatāms valsts kopējās ekonomikas atveseļošanās kontekstā. Jāņem vērā, ka 2008. gada valsts budžets balstījās uz lielu budžeta deficītu. Pašreizējā valsts budžeta veidošanas metodika ir veidota uz tik lieliem tēriņiem, cik kā valsts varam nopelnīt, kā arī paralēli maksājam burbuļa laikā radītos parādus. Risinājums – paralēli valsts budžetam ir jāattīsta citi finanšu instrumenti kultūrai. Prioritāte ir ES fondu nākamā perioda plānošana.
Vaicājāt par kultūrizglītību – tā saņem lielāko daļu no kultūras budžeta finansējuma, un tai pēckrīzes gados finansējums pamazām ir ticis atjaunots. Es gribētu, lai mēs runātu ne tikai par finansējumu, bet arī kvalitāti.
Kādas problēmas šeit saskatāt?
Latvijas kultūrizglītības sistēma ir konservatīva, izmaiņas notiek, taču lēni. Ar revolucionāriem līdzekļiem tur iejaukties nevar, būs sprādziens, krīze... Varētu paskatīties uz kultūrizglītības sistēmu daudz mūsdienīgāk, aktualizēt starpnozaru aspektu. Savulaik arī es esmu uzdevusi jautājumu, kāpēc Latvijā ir tikai mūzikas un mākslas skolas, ja pati Latvijas kultūra ir daudzpusīgāka – ir gan teātris, gan kino... Gribētu, lai mūzikas un mākslas skolas pašas nāk ar iniciatīvu un piedāvājumu, ar jaunām programmām un spēju atbildēt uz jautājumu, kāds ir to pienesums Latvijas kultūrvidei. Nevis vienkārši – dodiet mums līdzekļus tāpēc, ka mēs esam! Līdzekļu pieprasījumam vajag būt komplektā ar redzējumu, kas mēs esam, kurp ejam.
Par profesionālo izglītību runājot, būtu svarīgi, ka sākam veidot tā sauktās Nacionālās skolas vai kompetenču centrus. Redzu vairākus potenciālus kompetenču centrus, piemēram, Kalnciema ielas kvartāls, kā arī Dārziņa skola, Doma kora skola, Horeogrāfijas skola – šīm trim skolām ir iespēja kļūt par šādu Nacionālo skolu.
Apvienošanās?
Tā būtu administratīvā ietvara sakārtošana, kas ļautu katrai no šīm skolām saglabāt savu identitāti, jo katra atsevišķi tā nevar pretendēt uz kompetenču centra statusu. To vajadzētu, ne tikai lai piesaistītu lielākus līdzekļus, bet arī lai izmantotu iespējas un ļautu audzēkņiem sadarboties jau mācību laikā, lai viņiem veidotos izpratne par to, ko nozīmē radīt pilnvērtīgu kultūras produktu. Ir svarīgi, lai pašām skolām būtu izpratne par to, kas tās gribētu būt. Ceru, ka tie laiki, kad no augšas kaut ko apvienoja, ir beigušies. Ir ļoti bīstami administratīvi no augšas kaut ko noteikt. Svarīgi ir iekustināt horizontālo dimensiju. Savā profesionālajā darbībā esmu pārliecinājusies, ka ilgtspējīgas ir tikai tās lietas, par kurām paši to darītāji ir pārliecināti. Ar varu uzspiestais nestrādā.
Vai Valsts kultūrkapitāla fonda statuss un stāvoklis ir optimāls?
VKKF ir jūtams līdzekļu pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Aktuāls ir jautājums par fonda finansēšanas sistēmu, tās ilgtspēju. Kā cilvēks, kurš ir pētījis dažādus kultūras atbalsta mehānismus, uzskatu, ka veiksmīgāks fonda finansēšanas modelis ir tā saistība ar ieņēmumiem no tabakas, alkohola un azartspēļu biznesa. Šāda sistēma ir ilgtspējīgāka un zināmā mērā arī morāli attaisnojama. Tā ir arī mazāk atkarīga no politiskajām izmaiņām un krīzēm. Viens no maniem atslēgas vārdiem kultūras nozarē ir ilgtspēja. Kultūru ir bīstami pakļaut dažādiem eksperimentiem. Lai atceramies piemēru ar kino finansējumu, kur konkrēta politiskā lēmuma rezultātā varēja svītrot nozares finansējumu. Es būtu daudz laimīgāka, ja VKKF sistēma balstītos uz tā sākotnējo finansēšanas modeli. Lai pie tā atgrieztos, būtu nepieciešama liela politiskā cīņa.
Jūs cīnīsieties?
Ja es nolemšu palikt politikā, tas būs viens no maniem uzstādījumiem, ejot uz nākamajām vēlēšanām. Tad man tiešām jāsaka – ja es palikšu politikā un sapratīšu, ka tas ir mans ceļš. Man kā kultūras nozarē strādājošam cilvēkam šis gads līdz vēlēšanām to ļaus saprast. Vai tas tiešām ir veids, kā iespējams ietekmēt kultūras procesus un dot kādu labumu kultūrai? Sēdēt amatā amata dēļ man nešķiet būtiski.
Ja kultūras ministrs nespēj ietekmēt kultūras procesus, tad kurš gan?
Man ir svarīgi saprast, kādi ir spēles noteikumi un cik daudz es varu izdarīt no tā, ko, man šķiet, es varu izdarīt, arī to, cik daudz, būdams ministrs, esi atkarīgs no politiskajām spēlēm un uzstādījumiem.
Kur ir tā robeža, ko nepārkāpsiet?
Es nestrādāšu pret savām vērtībām un savu sirdsapziņu. Man ir svarīgi saprast, kādi ir tie apstākļi, kuros jāstrādā kultūras ministram. Ja lietojam metaforu, vai notiek tirgošanās ar velnu. Ar to laikam atšķiras kultūras nozares speciālists ministra amatā no cilvēka, kurš ienāk no malas, – ka viņam ir šis iekšējais ētiskais uzstādījums, cik tālu tu drīksti vai nedrīksti politikā darboties. Ko tu vari, ko nevari.
Jautāšu par filmas Dvēseļu putenis projektu – vai ir akceptējami šādi ārpuskārtas līdzekļu piešķīrumi, kas ir konkrēta politiska lobija rezultāts?
Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ja es skatos vienkāršoti – jā, šie 200 000 ir ieguvums nozarei – filmai Dvēseļu putenis. Ja es skatos sistēmiski – man gribētos, lai viss būtu pareizi, ideāli un finansējums tiktu sadalīts konkursa kārtībā. Saprotu, ka Saeimas deputāti, kuri balsoja par šo piešķīrumu, to darīja pēc labākās sirdsapziņas – ar domu, ka dara labu Latvijai kultūrai, viņu motivācija bija pozitīva. Ja paskatāmies uz kinonozares finansēšanas sistēmu, nenoliedzami rodas bažas, jo vienam ir doti vieni spēles noteikumi, cits izmanto citus. Man negribētos, lai mēs sacītu deputātiem – fui, kāpēc jūs tā darījāt –, jo motivācija bija laba. Taču gribētos, lai šādas situācijas neatkārtotos. Nevaru teikt, ka tas ir ļoti slikti vai ļoti labi – situācija ir divdomīga.