Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Ar tiem zemajiem jāuzmanās. Intervija ar dziedātāju Anci Krauzi

Dziedātāja Ance Krauze – par jauno koncertprogrammu ar Raimonda Paula veidotajām tautasdziesmu apdarēm, stīgu instrumentu pasaules apgūšanu kopā ar meitām un kāpēc dziedot jāizmanto tāds kā žāvāšanās efekts.

Rudenī, satiekoties Latvijas Universitātes simt gadu jubilejas koncertā Arēnā Rīga, teicu Ancei Krauzei, ka viņai vairāk vajadzētu tautasdziesmas dziedāt, nevis popmūziku un šlāgerus. Un nu ir tapušas jaunas Raimonda Paula tautasdziesmu apdares – programma Sasala jūrīna. Pirmie koncerti jau notikuši Mūzikas namā Daile, kur arī tiekamies kādā pirmdienas rītā pirms mēģinājuma ar Maestro un citiem mūziķiem – Raimondu Macatu (taustiņinstrumenti), Oskaru Sproģi (bass), Arti Orubu (sitaminstrumenti) un Elzu Siliņu (vijole) – Ances vecāko meitu. Ance mani brīdina, ka intervijas ļoti "patīkot" (uzsverot, ka pēdiņās), un piekritusi, jo intervēs kāds, kurš to ar viņu dara pirmoreiz.

Māksliniece stāsta, ka savulaik jau esot dziedājusi Maestro veidotās tautasdziesmu apdares ar bērnu ansambli Dzeguzīte, kas pēc tam tikušas izmantotas Deju svētkos bērnu repertuārā. Tas bijis pasen, bet ne tik ļoti, kad pati vēl bijusi bērns, jo Dzeguzītē nekad neesot dziedājusi, – Ance dzimusi Rīgā un augusi Alsungā, kur gājusi mūzikas skolā, mācījusies klavieres un dziedājusi grupā Mazie suitiņi.

"Tur bija brīnišķīga skolotāja Dace Nasteviča, un viņa mums ļoti daudz ļāva ieskatīties Alšvangas tautasdziesmās (tas ir vecais nosaukums). Alsungā taču ir katoļu baznīca – tas ir ļoti netipiski Kurzemei! XVII gadsimtā Alsungā valdīja vācietis Šverins – pats luterānis, bet apprecējis polieti Barbaru un pieņēmis viņas ticību. Tāpēc arī tur ir tie krāsainie tautastērpi – tos tieši Barbara ieveda. Vārds "suiti" ir cēlis no vārda "svīta" – tā kā Šverina svīta. Es pati arī esmu katoliete. Šīs tradīcijas tur tiek raktas un padziļināti pētītas – katoļu baznīcā tiek dziedāti suitu dziedājumi, tautastērpos iet uz baznīcu, un uz suitu burdona (ierastā suitu sieviešu ēēēēēōōōōō dziedāšana) tiek dziedāti garīgie teksti. Sākumā dziedāju tikai tautasdziesmas, un, tā kā man ir tāda zema, varena balss, es un mana ģimene izlēmām, ka braukšu mācīties uz Liepājas Mūzikas koledžu un stāšos vokālajā nodaļā. Ar visu to dzīvošanu Alsungā bija mazliet tā kā tāds kupols virsū. Man jau liekas, ka tas maziem miestiņiem ir raksturīgi – sajūta, ka tā spice jeb pasaules centrs ir tieši šeit. Labi, es tagad mācīšos Liepājā, bet noteikti atgriezīšos Alsungā," saka Ance.

Viņu ar aktīvas koncertēšanas dzīvi iepazīstinājusi mamma, kura dziedājusi Kuldīgas rajona grupā un kādreiz notikušajās tarifikācijas skatēs vienmēr tikusi atzīta par labāko estrādes solisti. Mamma daudz dziedājusi naudas pelnīšanas nolūkos vakaros un naktīs – pati Ance bieži ņemta līdzi, un tad abas ar māsu gulējušas uz kultūras namu krēsliem. Kad beigusies balle, modinātas un devušās uz mājām. Rokenrols kopš bērnības. Mamma no šīs slodzes pārpūlējusi balss saites un ātri beigusi dziedāt, tāpēc Ance priecājas par zināšanām, ko ieguvusi Liepājas Mūzikas koledžā, lai prastu pasargāt savu balsi, bet operdziedātāja no viņas neesot sanākusi. Viņa gan saka "diemžēl", bet visam jau nav jāsanāk

Kad aicināju Raimondu Paulu uz savu Radio NABA raidījumu Zibens pa dibenu, uzzināju, ka viņš pats plāno savu laiku – nav tā, ka jāsarunā caur kādu citu, kā tas parasti mūsdienās notiek arī ar krietni jaunākiem māksliniekiem.

Viņam ir piezīmju blociņš, kurā viss pa laikiem salikts. Kad jābūt pie tevis, kad mēģinājums ar mani, kad ar Radio bigbendu… Kā vienreiz rēķināju, pirms astoņpadsmit gadiem, kad sākās mūsu sadarbība, viņš arī zvanīja man pats, nevis kāds menedžeris, lai aicinātu piedalīties savā 65 gadu jubilejas koncertā. Toreiz dziedāju viņa dziesmas ar Dainas Avotiņas vārdiem un arī citas vecās kompozīcijas no tiem vecajiem laikiem. Man bija vesela daļa tajā koncertā. Ārprāts – tādam pilnīgi zaļam gurķim kaut ko tādu uzticēt!

Toreiz mācījos Latvijas Mūzikas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā un dziedāju meiteņu korī. Mums reiz bija koncertuzstāšanās skolotājiem – kaut kāds seminārs –, un es dziedāju solo – tādu kā gospeli, četras taktis. Atceros, Maestro sēdēja pirmajā rindā un skatījās. Un neilgi pēc tam bija zvans. Pārsteigta un ļoti priecīga, uzreiz arī atsaucos, nevis tā kā mūsdienās – ēēē, varbūt...

Raimonds Pauls ir stāstījis, kā Noru Bumbieri atradis, – arī iepaticies, ka viņai tāda pazema balss.

Man pašai arī vairāk patīk klausīties zemās balsis. Nevis tāpēc, ka man ir tāda, bet kaut kā vairāk uzrunā. Man šķiet, ka tās ir tādas tembrālākas. Īpaši vieglajā mūzikas žanrā.

Augstos vēl varot uztrenēt, bet zemos ne.

Patiesībā balss kļūst zemāka ar gadiem.

Tātad uztrenēt nevar, bet var nodzīvot līdz tam.

Jā, parasti jau neliek dziesmās galējās diapazona notis. Ir vispārējais, un ir darba diapazons. Vislabāk, protams, ir strādāt darba diapazonā. Man arī ir tā, ka, ja sadziedos vairāk sava reģistra augšējā daļā, man ir ļoti grūti nodziedāt skaņu, ko es vispār varu nodziedāt apakšā. Balss ir instruments, kuru it kā var regulēt, bet ir reizes, kad ar to ļoti jārēķinās. Tu nevari pārrēķināties, ka tagad nodziedāšu to re apakšā. Tagad kārtīgi uz forte sadziedāšu savas augšas un pēc tam skaisti dziedāšu mazās oktāvas. Nē!

Vispār tonalitāšu izvēle ir svarīga, kā tā dziesma skanēs. Priecājos, ka man ir šīs mūzikas zināšanas, nav problēmu pašai noteikt savu tonalitāti un aizsūtīt, piemēram, mūziķu grupai vai Maestro, ka tagad es dziedāšu šādā tonalitātē. Man dažreiz ir bijušas arī dziesmas, ko Maestro iedod, un es jūtu, ka man neskan tas sol mažors. Tas vairāk bija ar Normundu Rutuli duetā, kur man bija grūtāk – es vairāk dziedāju otrās balsis, jo tik augstu nevarēju nodziedāt. Varēt varēju, bet skanējums bija tāds ļoti saspiests.

Tagad, kad klausos ierakstu, aizvien domāju, ka šo vai to dziesmu nevajadzēja. Atceros, Elīna Garanča man reiz stāstīja, ka viens no lielajiem komponistiem arī bija salicis nepareizi tās balsis, kā nemaz nav iespējams. Ar zemajiem ir jāuzmanās, soprāni nemaz nevar nokāpt ļoti zemu.

Man vienmēr labāk ir paticis, ja balsis ir pašu, nevis skolotāju veidotas. Nesen Māris Briežkalns teica, ka tagad gandrīz visas dzied kā Inga Bērziņa.

Tas jau ir tāpat, kā instrumentu spēlējot, – tu pieķer to skolotāja roku. Mana meita spēlē vijoli, un skolas mācību koncertos uzreiz var pateikt, kurš bērns pie kura skolotāja mācās. Tas pats ir arī vokālā. Jaunieši un bērni jau sākotnēji mācās, vairāk atdarinot, un tikai pēc tam nāk savs. Tāpēc visur pasaulē galvenais jau ir nevis notis, bet interpretācija. Tā nosaka visu – vai patiks cilvēkiem un arī speciālistiem. Tagad ir tāds laiks, ka tu visu vari noklausīties, jo viss ir pieejams. Ir daudz interpretāciju, un citam varbūt notiek tāda maldīšanās – pamēģināšu tagad tā kā šis izpildītājs. Ai, nē, pamēģināšu tomēr kādu citu. Visa kā ir tik ļoti daudz, un savu atrast ir grūti.

Varbūt ir jānoklausās viss, lai zinātu, kā vairs nevajag, jo nav jēgas darīt tā, kā jau ir?

Protams, tā arī var. Toreiz, kad Maestro bija 65 gadu jubileja, man iedeva materiālu, un es apzināti nemeklēju ierakstus, kur varētu noklausīties, kas un kā šo dziesmu dziedājis. Man bija nošu teksts un Maestro – viss. Tur bija tikai un vienīgi mana interpretācija. Jo, gribi vai negribi, tu ietekmējies. Var jau būt, ka es to nemaz tik apzināti nedarīju, vienkārši toreiz pieeja ierakstiem nebija tik vienkārša. Un es, meitene, kas tikko atbraukusi no laukiem, vispār nezināju, kā tas process notiek, – kur es varētu tos ierakstus sameklēt

Raimonds Pauls savas dziesmas speciāli rakstījis to dziedātāju balsīm, kuri tās dziedāja pirmie.

Jā, bet kad duetam rakstīja? Man ir ļoti grūti arī ar koriem sadziedāties. Kad ir lielie svētki un man iedod solo, es ļoti skrupulozi izskatu to visu. Rīga dimd tagad pēc gadiem, kad dziedu, es paņēmu zemāk, bet korim iepriekšējā tonalitāte skanēja labāk, un nu jau ir mazliet par zemu, jo tas latviešu diapazons ir tāds, kāds tas ir. Un Raimonds Pauls, rakstot tās kompozīcijas, ko mēs kopā ar Rutuli izpildījām, kurš nav īsti tenors, bet man kā balss partneri vajadzētu tādu kārtīgu tenoru. Tad mums viss ietu baigi forši.

Gribētos domāt, ka mūsdienu roka un popa mūzikā daudzi nedzied savā tonalitātē, lai uzsvērtu kaut kādu dramaturģiju, paustu pārdzīvojumu, sāpes, izbrīnu, ko grib ielikt dziesmā. Lai tas emocionāli spēcīgāk iedarbotos. Kā, piemēram, Jānis Šipkēvics.

Man atkal liekas, ka Šipkēvics balsi vairāk izmanto kā instrumentu, līdzīgi kā sintezatoru, basģitāru vai bungas, lai to balsi vairāk integrētu ansamblī.

Man, piemēram, nepatika, kā viņš dziedāja tituldziesmu jaunajai Andra Gaujas filmai Nekas mūs neapturēs, bet Evijai Vēberei tās sanāca ļoti skaisti…

Zinu, ka viņa tev patīk, bet labāk nestrīdēšos un neko neteikšu, jo tad citi nodomās, ka man skauž. Esmu ļoti konservatīva, un man liekas, ka ir kaut kādi pamati – ir jānotur melodija, ir jādzied tīri kaut kādās robežās, bet pieļauju, ka savā žanrā viņa to dara ļoti labi. Es atceros sevi, kad sāku mācīties vokālajā nodaļā, man arī bija tā – kad sāc balsi tā kā apzināt, veidojas tas saspiestais tonis, tā bērna balstiņa, un tad man uzreiz pateica: ja tu no tā netiksi vaļā, varēsi tikai iedziedāt multenes. Viss! Man tas bija ļoti liels defekts sākotnēji. Bieži dzirdu, ka jaunatne dzied un nezina, ka mīkstās aukslējas ir jāceļ uz augšu. Tas ir pirmais, kas ir jāizdara, – tāds kā žāvāšanās efekts.

Evijas izpildījumu filmā Nekas mūs neapturēs atzinīgi novērtējuši arī tie, kuri viņu agrāk nepieņēma.

Tātad viņa jau ir augusi? Un vēl – atceroties sevi, kā es sāku pie Paula dziedāt, – to, ko atļāvos jaunības maksimālismā, tagad vairs nedaru. Teiksim, Ērģeles naktī dziedot, visu liku ārā – dziedāšana jau robežojās ar tādiem izkliedzieniem un bļaušanu, kas man tajā laikā likās baigi forši. Tagad esmu ielikusi sevi kaut kādos rāmīšos un pieļauju, ka ar Eviju tieši tāpat varētu notikt. Es arī kādreiz staigāju ar melnām lūpām, un man gribējās nodzīt matus, tomēr biju apzinīga, un likās, kā es tagad vokālajā nodaļā dziedāšu ārijas un staigāšu ar pliku galvu, bet melnas lūpas, krusts kaklā un kirzas zābaki – tas viss man bija. Kad gribas tik ļoti, tik ļoti atšķirties. Uzvilkt to sarkano lateksa, mākslīgās ādas mētelīti. Tas ir tāds periods, kas jaunībā jāizdzīvo. Tagad arī zinu, ka ir tādi žanri, ko es vienkārši nedziedu.

Vai cilvēks pats spēj saprast, ko viņam vajadzētu un ko nevajadzētu darīt? Kad pašam, piemēram, liekas, ka nevari, bet citi saka – viss ir baigi labi, jo mūsdienās tā iecietība jeb tolerance sasniegusi tādu līmeni, ka ir jāpieņem pilnīgi viss un visi, arī slikti mūziķi, jo viņi tomēr cenšas.

Tā kā Evija Vēbere, vai ne? (Aplaudē.) Nu redzi – tas ir baigais gaumes jautājums, un es labi saprotu tevi, kāpēc tev viņa patīk, jo tev vispār patīk kaut kāds pilnīgs kosmoss, jo tu mūzikā, vismaz tajā, kas ir ārpus klasikas, noteikti zini simtreiz vairāk nekā es. Mums arī Pāvilostā tagad ir tāda baigi trendīgā vieta. Tu tagad esi bijis Pāvilostā?

Nē.

Tad tu esi miris, ja tur neesi bijis! Tur ir kafejnīca Laiva un Wonderland, kur viss kūsāt kūsā vasarā. Vispār tur ir tā, ka nevar vairs neko noīrēt, visi vietējie iedzīvotāji jau savus šķūnīšus ir pārvērtuši par izīrējamām telpām. Meitas iet skolā Rīgā, tāpēc pamatā dzīvojam šeit, Pāvilostā mums ir vasaras māja, es tur dzīvoju arī tāpēc, ka man patīk jūra un vēji, es eju kaitot, vīrs – burāt.

Wonderland notiek performances – nav tā, ka nav ko darīt, ja tu esi tāds urbāns un sabiedrisks cilvēks, kuram negribas tikai jūru un mieru. Tad ir arī alternatīva, piemēram, interesantu filmu skatīšanās brīvdabā, uzstājas mākslinieki, no kuriem par dažiem man jāsaka: zeme, atveries! Bet publika sēž un bauda ar vīna glāzēm rokās... Man tikai atliek teikt: ak, laimīgie! Esmu diezgan akadēmiska, piekasos notīm vēl aizvien un arvien vairāk – manas meitas mācās mūzikas skolā pie nošu materiāliem. Divas mācās vijoli, viena čellu. Tādi instrumenti – riktīgi uz dzirdi. Vecākā, starp citu, arī spēlē ar puišiem kopā šajos koncertos.

Lielākajai meitai arī lielākais instruments?

Nē, čellu spēlē mazākā. Pagaidām vēl tikai picikato, un lociņu rokā neņem. Stīgu, lociņa instrumentos pati galvenā lieta, lai cik tas dīvaini liktos, ir lociņa turēšana. Ar tehniku visi, ja grib, agrāk vai vēlāk tiek galā, bet tas sākums, kā tu paņemsi lociņu, ir ļoti, ļoti svarīgs. Arī lieli mākslinieki brauc pie profesoriem – pārliek roku. Man patika, kā viens profesors manai meitai teica: lociņš ir kā rokas turpinājums – visu laiku ir jābūt tai sajūtai. Tāpēc tas ir jāsāk agri, tāpat kā baletā, kamēr mīksti kauli, jo citādi var nokavēt.

Kā ar dziedāšanu?

Ar dziedāšanu ir citādi. To nekad nevar nokavēt. Tagad Mūzikas akadēmijā var iestāties pilnīgi bez sagatavotības. Tāpēc arī mūsu opernieku vidū ir tādi, kas nezina notis. Ja atceramies, kas notika senos laikos ar maziem puikām. Viņus kastrēja. Labākos. Un kāpēc? Lai ilgāk saglabātu to nevainīgo zēna balsi, jo citādi pēc balss lūzuma tu jau būsi pavisam citāds dziedātājs, ja vispār būsi. Kā pilnīgi cits cilvēks. Meitenēm tas nav tik izteikti, bet tāpat var pateikt, vai dzied meitene vai sieviete.

Esmu domājis par to, ka dziedātājiem, sasniedzot savas attīstības virsotni, balss saites var būt jau nolietojušās un visas prasmes vairs nevar paspēt izmantot.

Kā būs, tā būs, bet vispār ilgstošāka nākotne ir zemajām balsīm. Latvijā mums viens fenomens ir Olga – augstā balss, kas ir diezgan nemainīga cauri gadiem. Ģenētika vai kas, bet vēl aizvien forši ripo.

Es apbrīnoju mūziķu prasmi dziedāt sazin kuro reizi vienu un to pašu, joprojām liekot cilvēkiem noticēt, ka tieši šoreiz tas ir no sirds.

Kādreiz arī man ir bijuši pieci koncerti zvejnieksvētkos pa visu Latviju. Super! Man ir pieci. Jautāju koleģim: cik tev? Četri… Protams, nevarētu teikt, ka tie ir koncerti. Bet tad es tā varēju, jo biju jauna. Tas tāpat, kā bērni ir jādzemdē, kamēr esi jauna, nevis piecdesmit gados, jo nevarēsi izvilkt vairs tās negulētās naktis. Pirms diviem gadiem mēs ar meitenēm bijām uz AC/DC koncertu Londonā. Kā tie čaļi strādā! Viņi taču arī nav nekādi jaunie. Kas ir tas dopings viņiem? Dziedāja Aksels Rouzs ar salauztu kāju uz skatuves. Bijām pašā aizmugurē milzīgā stadionā. Mazākās – sešgadīgās – nebija līdzi, bet vecākajām, kam trīspadsmit un desmit, ļoti patika, kaut viņas, protams, klausās to mūsu laika deju mūziku.

Pēdējā laikā daudz esmu domājis par to, ka no laikiem, kad vēl nebija ierakstu, līdz mūsu dienām ir saglabājusies tikai tā mūzika, kas pierakstīta notīs, un arī samērā vienkāršā folkmūzika, ko cilvēki nodevuši no paaudzes paaudzē, un tas, kas savākts folkloras ekspedīcijās no pēdējiem teicējiem.

Jā, bet arī tām tautasdziesmām bieži ir jaukts taktsmērs – kāpēc tik sarežģīti? Varbūt tas teicējs patiesībā nemaz nebija tas labākais dziedātājs? Ja viņš, būdams jau gados, kaut ko bija aizmirsis, tad pavilka citādi, vēl domājot, ko darīt tālāk. Es domāju, ka tā ir radušies tie jauktie taktsmēri tautasdziesmās.

Kad brauc mašīnā, tev vajag, lai skan mūzika, vai jau pietiek?

Vai nu braucu klusumā, vai skan Latvijas Radio 1, kur runā. Dažreiz arī radio Klasika, bet tas saistīts tikai ar manu meiteņu profesionālo darbību. Varētu teikt, ka pati tagad eju vēl vienā mūzikas akadēmijā un to visu mācos, protams, tā nav mana specialitāte, bet tūlīt jau tajā zināšu vairāk nekā savā. Ja vajag, atradīšu notis, interesēšos par stīgām, kuras labākas, un astri, lociņi… Tā man ir pilnīgi jauna pasaule – stīgu instrumenti mūzikā. Nevaru teikt, ka nekad to vairs nedarīšu, bet tagad pati vairs nestrādāju skolā un varu meitām palīdzēt mācībās. Tur tās stundas aiziet.

Koncerts

Ance Krauze un Raimonds Pauls

Programma Sasala jūrīna

Mūzikas namā Daile 30., 31. janvārī plkst. 19, 8. martā plkst. 18

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30

Top komentāri

Itamars Toledano
Šī sieviete ir tik samaitāta, sekla, vulgāra un tukša, ka uz viņu ne skatīties var, par klausīšanos nemaz nerunājot - kā viņa muti vaļā ver, TĀ JĀBEG NO MĀJAS ĀRĀ! Tā drīzāk ir ķēves zviegšana, govs maurošana un kazas blēšana vienā programmā un saturā. Ir nožēlojami, ka vecais perdelis, kas savulaik tuvu stāvēja Dieva apgarotām mūzām klāt, nu atejas bedrē labi jūtas!
Tija
T
Ka vispar to netalantigo cinka spaini mizeju- ta skan reti pretiga Veberes bals, kads uzskata vinu par dziedataju?
es
e
Ļoti , ļoti patīk Ances spēcīgā balss.Nu, otra tāda Latvijā nav .Un , tas ir nemainīgi ,jau gadiem , jo viņa savu darbu dara godīgi.Ir jābūt mazliet kritiskākam pret sevi .Tagad lielākā daļa , kas dzied , ir it kā zināmi , bet nav tā atšķirība , gandrīz visi vienādi.Un , tie kam nav dots , nu nav vērts lauzties , vajag taču mazliet pašcieņu.Prieks par Anci .
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja