Kinorežisora Teuvo Tulio dzīve izskatās kā likteņa slīpēts dārgakmens viņa paša filmu stilistikā – dzimis vilcienā no Rīgas uz Pēterburgu, pirmos desmit dzīves gadus pavadījis Latgalē, kur saukts par Fedju, desmit gadu vecumā pārcēlies uz dzīvi Helsinkos pie mātes, kur kopš padsmitnieka gadiem sācis filmēties mēmajās filmās, vēlāk pievērsies kinorežijai.
Tulio visaktīvāk strādājis 20. gadsimta 30. - 50. gados, režisējis 16 aktierfilmas, galvenokārt jutekliskas un krāšņas melodrāmas. Pēc pēdējās filmas Sensuela (1972), kuru cenzūra pamatīgi sagraiza un kritika ignorē, Tulio noslēdzas no sabiedrības – neuzņem jaunas filmas, aizliedz izrādīt vecās, nesniedz intervijas un neļauj sevi fotografēt. Viņa kinomantojums Somijā tiek pārvērtēts astoņdesmito gadu beigās, kino gardēžu aprindās Tulio kļūst par kulta režisoru, Aki Kaurismeki nosauc viņu par "somu režisoru Nr.1", bet deviņdesmitajos gados Latvija uzzina, ka savdabīgais režisors izrādās mūsu tautietis, īstajā vārdā Teodors Tugajs.
Rakstu krājumu par Teuvo Tulio sastādījusi kinorežisore Kristīne Želve, kura par viņu veidojusi arī dokumentālo filmu Fedja (2012). Krājuma apjomīgākais teksts ir paša Teuvo Tulio atmiņas, kas Somijā publicētas 1974. gadā; dokumentālo materiālu papildina somu kinozinātnieku Sakari Toiviainena un Marku Varjolas analītiskie raksti par Tulio daiļradi. Latvijas pusi pārstāv Kristīnes Želves ievads un teātra zinātnieces Ilzes Matisones stāsts par to, kā Latvija atrada Teuvo Tulio. Būtisks papildinājums grāmatai ir somu kino un baltu filoloģijas speciālistes Annikas Sunas apjomīgie komentāri par somu kultūrvēstures personībām un parādībām; bagātīgo ilustratīvo materiālu nodrošinājusi sadarbība ar Somijas Nacionālo audiovizuālo arhīvu (KAVA).
Grāmatas tulkotāji – Ingrīda Peldekse, Gunta Paavola un Kristīne Sončika, mākslinieki – Ieva Stūre un Erlands Rubīns.