Ļoti neparastu, var teikt, nebijušu jaunas grāmatas versiju novembra konferencē Valodu mājā Avotu ielā ir piedāvājuši autori Inga Žolude un Reinis Pētersons. Grāmata ir jautājumu virknējums. Atbildes ir brīva lasītāju izteiksmes izvēle, viņu pašu vēlmes vilkmes raidījumi un apzinātas ieceres piepildījums. Te grāmatas veidotāji ar izdevniecības Dienas grāmata starpniecību tikai uzdod jautājumus tiem, kuri paši vēlētos radīt mākslas darbu teksta formātā.
Tā šomēnes pirms Prozas lasījumiem, kuros pētošais gars centrēsies rakstīšanas darba tēmā, mēs tikāmies viesu un kolēģu lokā. Jau nojautām, ka lasītājs iegrims grāmatā, lai savā iztēlē, savā intuīcijā, prāta spriedumos un sajūtu piedzīvojumos palīdzētu to radīt. Mēs jau agrāk esam raduši vingrināt apziņas spējas, kopš lasīšana raisījusi dzīlēs sajūtu, ka tā palīdz aptvert agrāk nesaprastus, bet tagad pilnībā vai vismaz daļēji atbildamus jautājumus un dod iespēju emocionāli sadzīvot ar neatbildamajiem.
Mēs šajā plūsmā ieceļam mūsu problēmas iekšējās laboratorijās un liekam tām karsēties, atdzist, sasalt un veidoties tādām, kādas mēs tās vēlētos piedzīvot vai tieši otrādi – noraidīt. Saproti savu varoni, analizē, atklāj rakstura īpašības. Tādā nozīmē šī ir izcili neparasta grāmata. Arī citi konferences dalībnieki, stāstot par savu rakstīšanas pieredzi no bērnu dienām līdz pieauguša cilvēka pasaulēm, atklāja, kas izaicinājis viņus ļauties tā laika un vēlākajiem mākslas sapņojumiem. Tas bijis arī nogurdinoši. Valdījusi arī slazda sajūta, ka izejas nav, ka ceļš ir slēgts un tālāk tikt nav iespējams. Ir piedzīvoti veiksmes mirkļi. Pats autors ir ticis ierauts sava sacerējuma emociju vētrās. Viņu ir vadījis mērķis atklāt jaunas patiesības, izaicināt domāt un cerēt, ārstēt agrāk iegūtas, slēptas vainas simptomus, analizēt un iekļauties sevis un cita pasaules izpratnē, galu galā kaut vai ļauties jau zināmā kaislei, kas ievelk ar savu nebeidzamo vēlmi izdzīvot, mīlēt vai pārvarēt, vismaz reklamēt piedzīvoto gaidās vai ērmoto un jautro kā allaž patīkamo jau ierastajā.
Mēs arī dažkārt maskējamies un sapnī reizēm mēģinām atbrīvoties no slēpjamā. Šāds sapnis var būt arī mākslas teksts, kuru lasām. Tas nojauš vēlmes raidījumus un pārrada tos tēlainā plūsmā. Mēs spējam paskatīties aiz horizonta jau pagājušajā un nojaust tuvojošos laikmetu vētraino dabu. Mēs atveram grāmatu un uzskatāmi straumējam savu dzīves laiku ilgstamībā. Vienu ierobežotu tikšanos nomaina cita.
Tuvojas Prozas lasījumu laiks. Varam aplūkot šo notikumu tīri praktiski, kā saskari un atkaliepazīšanos ar autoriem, kuri ikdienu pavada trauksmainā ceļojumā cauri lappuses logiem uz Visumu, arī apziņas kontroles prasmēs un domas ierosināšanas ainā. Mēs varam tajā ieslīdēt poētiskā noskaņā. Kā nonākšanu templī, kas ļauj pacelties pāri ikdienas mašinērijai. Tāpēc šodien es sveicu: "Esi godināta, dieviete Proza! Mēs sāksim ikgadējos lasīšanas rituālus tev par godu. Dod mums prasmi iejusties un pārdomāt līdz veiksmīgai atklāsmei!"