Un tagad apskausimies

Ja pietiekami ilgi vēro cilvēku, var noteikt pazīmes, kad viņam ir akūti nepieciešami apskāvieni. Piemēram, hronisks apskāvienu trūkums cilvēkam var izraisīt vēlmi daudz un skaļi runāt, un pārsvarā sarunā par sevi pašu var tikt iesaistīti vairāki cilvēki, kuru stiprākā rakstura iezīme ir pacietība.

Par apskāvienu trūkumu var liecināt arī vēlme skatīties kriminālseriālus un lasīt dzeju. Vārds ir apsološs un drošs, var atšķirt jebkuru lappusi dzejas grāmatā vai romānā, un vārds tur būs, tas nevienu nekad nepieviļ, nodaļa romānā un rindkopa dzejoļu grāmatā nekad nemaina savu vietu un nepamet vientuļo cilvēku. Apskāvienam var būt ilgstoša un īslaicīga iedarbība. Apskāvieni nomierina raudošus cilvēkus. Atceros, kā bērnībā nokritu no šūpolēm, uz mirkli biju zaudējusi elpu, taču mātes apskāvienos atguvu ne tikai mieru, bet arī elpu.

Apskāvienos drīkst raudāt. Bīstamākā apskāvienu trūkuma pazīme ir bailes raudāt un kļūt vājam. Bērni raud tad, kad viņi kaut ko nesaprot. Mēs visi bērnībā esam raudājuši un varam atcerēties situācijas, kad esam raudājuši teju bez iemesla, gluži par neko. Tomēr tā nav taisnība. Man bieži ir nācies vērot situācijas, kurās pieaugušie saviem bērniem skaļi aizliedz raudāt publiskās vietās – parkos, autobusos, veikalos un citur. Bērns vēl nesaprot pasauli, pirms apskāvieniem viņš saņem nosodījumu, kaunu un vainas apziņu. Vecāki apskāvienu vietā bērniem liek apklust, nepaskaidrojot emocijas, kuras ir pārņēmušas bērnu.

Atceros, ka bērnībā veikalā piegāju pie plaukta un paņēmu dzēšgumiju. Kad gāju ārā no veikala, mani pasauca pārdevēja. Stāvēju pie letes un nesapratu, ko viņa no manis grib. Tad viņa mani nokaunināja un lika uz letes uzlikt nozagto dzēšgumiju. Es dzēšgumiju atdevu un jutu lielu kaunu. Pārdevēja beigās man to dzēšgumiju uzdāvināja, neko nepaskaidrojot, bet kauna jūtas mani nepameta vairākas dienas. Emociju vārdnīcā es vēl nebiju atradusi kauna sajūtas tulkojumu, un man neviens nepaskaidroja, ko šīs emocijas nozīmē, tāpat kā daudzi bērni pēc vecāku stingrā "Tā nedrīkst darīt!" nesagaida paskaidrojumu emocijām, ko viņi jūt un kāpēc viņi to nedrīkst just. Apskāvienos drīkst just.

18. septembra vakarā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Ivana Viripajeva luga Nepanesami ilgi apskāvieni Rolanda Atkočūna režijā. Pēc izrādes es satiku iestudējuma scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, mēs stāvējām kāpņu tumsā, un es viņam jautāju, kā viņš dabūja gatavu to hipnotizējošo efektu. "Viss ir tajā vienā bumbiņā!" viņš teica. Neatceros, kurš rakstnieks bija teicis, ka zemeslode ir punktiņš un mēs visi griežamies tumsā. Pēc izrādes man ienāca prātā doma, ka varbūt mīlēt ir kā spēlēt tenisu uz Mēness, ka mīlestība ir tieši tāda – drosme zaudēt gravitācijas spēku, drosme zaudēt smaguma centru. Izrāde skatītāju aizved arī uz Vudstoku, uz mīlestības festivālu, kurā vienīgā mūzika ir apskāvieni. Apskauties drīkst – un tagad apskausimies.