Tūkstotis apcirstu sakņu

Lidija tolaik bija viena no daudzām latviešu skolniecēm (skolniekiem), kas no sirds izjuta "aizrautīgu gatavību uzupurēties", piedzīvoja "mīlu pret visiem, kas netaisni cieš pārestības» un dega "patiesā naidā pret apspiedējiem"¹. Viņa iestājās Jūrmalas skolēnu nelegālajā pulciņā, ar domubiedriem tikās slepenās sanāksmēs mežā starp Sloku un Kauguriem, vēlāk nonāca Rīgā, kur strādāja par nelegālās revolucionāru literatūras pastnieci. Viņa bija viena no daudzajiem drīzo pārmaiņu savaldzinātajiem.Tas bija laiks, kad cariskajā Krievijā, arī tagadējā  Latvijas teritorijā, bija nobriedis 1905. gads un partijas aģitatoriem atlika vien sapulcināt visu zemju apspiestos pilsētās un laukos, lai tajos viegli ieliktu to saturu, ko tā pati Lidija pēc vairākām desmitgadēm savās atmiņās dēvēs par ātri nobriedušu "sociālistiko atziņu". Valsts iekārta bija norūgusi eksplozijai, dekonstrukcijai un jaunai būvei, taču jaunas valsts pamati steigā tā arī palika neielieti. Latvieši atlieca muguru no darba cēliena vāciešu un krievu vadībā, neapmierināta kurnēšana pārauga saucienos, kliedzienos, taču drīz protests bija iedzīts atpakaļ – baiļu un skurbuma tumsā. "Tik daudz ienaida, posta un drūmu, draudošu mākoņu visā mūsu apkārtnē, ka negribas ticēt nekādai priecas vēstij," Ziemassvētku numura pirmajā lappusē raksta avīze Balss (1906. gada 23. decembrī).1905.gads ar muižu dedzināšanu, kungu iebiedēšanu un varas pārņemšanu pagastos bija nācijas dzimšanas laiks. Kā, atsaucoties uz Fēliksu Cielēnu, raksta vēsturniece Vita Zelče, "Piektais gads latviešiem noņēma "bezvēstures lāstu" (..), bija pienācis notikums, kuru veidoja nācija"². Vienlaikus tas bija arī dziļas vilšanās laiks, jo sekoja 1906. gads, kas šeit iepludināja melnsimtnieku soda ekspedīcijas. Zem soda izkapts bieži nonāca nevis revolucionārās idejas sludinātāji, kuriem laikus izdevās pabēgt maliņā, bet latviešu tautas inteliģences priekšpostenis un sabiedrību aktivizējošais spēks – skolotāji. Vēl nesen Valmieras, Ilūkstes u. c. skolotāju seminārus beigušie jaunie latviešu skolotāji, kuriem būtu bijis jāizskolo nākamie tautas gaismas nesēji un nesējas. Taču tā nenotika. Papildus masīvai pārkrievošanas politikai skolotāji tika represēti un fiziski iznīcināti – kopumā vairākos soda gados dažādus sodus Latvijā saņēma ap 1000 latviešu skolotāju, grāmatā, kas veltīta 1905. gada revolūcijā cietušajiem skolotājiem, raksta Pēteris Birkerts (Latvijas vēstures pētīšanas biedrības raksti, Rīga, 1927. g.).Skolotāju paaudzes izsvītrošana nozīmēja arī to, ka līdz nākamajai latviešu paaudzei pilnasinīgi nevarēja nonākt Rūdolfa Blaumaņa, Andrieva Niedras, Augusta Saulieša un daudzu citu tā laika rakstnieku lieliskie darbi. Jo uz savu autoru lasīšanu un patstāvīgu domāšanu pagaidām vēl pakūtro nāciju iekustināt būtu varējuši skolotāji. Tūkstotis skolotāju, desmitiem tūkstošos mērāms viņu audzināmo pulks tikko dzimušai divu miljonu nācijai ir gana nozīmīgs iztrūkums, lai daudzi jautājumi vēl ilgi paliktu neatbildēti, pat neuzdoti.Zīmīgi, ka pieminētie A. Saulietis un A. Niedra tieši šajā laikā rada ar eksistenciālām pārdomām bagātus darbus, kas sakņojas atbildības, godaprāta, vainas jēdzienos (Purvā, Pēteris Salna u. c.). Palikuši bez brīdinājuma, bez svētīga pārdomu brīža, morāli nenorūdīti, latvieši līdz ar Lidiju metās iedomātā cīņā par un pret, atstājot domāšanas kopšanu uz vēlāku laiku. Varbūt kādreiz, pēc gadiem simts.¹ Lidija Kokle. Cara laika nelegālās literatūras ekspeditora un partijas Sarkanā Krusta pastnieka atmiņas. Rūdolfa un Lidijas Kokļu rokrakstu kolekcija, LNB Reto grāmatu un rokrakstu krājums² LU Sociālo zinātņu fakultāte Komunikācijas studiju nodaļa. Vitas Zelčes redakcija. Zīmes. Mēs. Pieminēšana. Piektais gads. LU Akadēmiskais apgāds, 2007