Kopš viena no apkaunojošākajiem pašmāju kiberdrošības incidentiem – VID EDS (Elektroniskā deklarēšanās sistēma) datubāzes noplūdes – pagājuši trīs gadi – misēklis drošības sistēmā, kas ļāva katram piekļūt neskaitāmiem miljoniem failu, ir aizlāpīts, un to jau sākusi klāt putekļu kārta. Taču kiberdrošība Latvijā vēl aizvien tiek uztverta visnotaļ nenopietni. Esam iemācījušies neklikšķināt uz katras e-pastā atrodamās hipersaites, taču pavirši izvēlamies paroles un lejupielādējam nenoskaidrojamas izcelsmes programmatūru.
Tas, ar ko mūs vēl aizvien – pamatoti – biedē kiberdrošības eksperti, ir 2007. gadā notikušie Bronzas kareivja nemieri, kuru laikā notika plaši, decentralizēti hakeru uzbrukumi Igaunijas parlamenta, ministriju, valsts iestāžu un banku tīmekļa vietnēm, kā arī Igaunijas ziņu portāliem.
2010. gadā pasauli pāršalca ziņas par pirmo valdības pasūtīto un sponsorēto kiberieroci – Stuxnet, kas tika izstrādāts ASV un Izraēlas paspārnē, lai kavētu Irānas urāna bagātināšanas rūpnīcu darbu. Vīruss izplatījās nemanāmi, līdz sasniedza savu mērķi, kuru noteica pēc konkrēta Siemens izstrādāta čipa klātbūtnes industriālajā vadības iekārtā. Ieroča efektivitāte daudziem informācijas tehnoloģiju drošības ekspertiem un valstu līderiem atvēra acis uz patieso termina "kiberkarš" nozīmi un to, cik bīstama patiesībā varētu izrādīties kiberkara darbība. Stuxnet bija veiksmīgi iekļuvis Natanzas urāna bagātināšanas rūpnīcā un vairāku nedēļu laikā iznīcinājis vienu piekto daļu no visām centrifūgām, liekot tām darboties ārkārtas režīmā, bet operatoriem sūtot informāciju par normālu darbību. Šis brīdis iezīmēja pirmo sekmīgo gadījumu, kad valsts paspārnē izstrādāts kiberierocis tiek veiksmīgi izmantots, lai sabotētu industriālo sistēmu.
Mēs vairs nedzīvojam pasaulē, kurā vienīgais veids, kā nodarīt fizisku kaitējumu, ir izmantojot tankus, F16 iznīcinātājus vai kājniekus. Pietiek ar dažiem augstas raudzes kiberkareivjiem, izdomu un motivāciju, lai nodarītu masīvus bojājumus elektrotīkliem, dzelzceļiem un lidostām.
Daudzi noteikti ir informēti par pašmāju informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūciju CERT, kuras uzdevumos ietilpst arī atbalsta sniegšana informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanā, rekomendāciju sniegšana par drošības risku novēršanu, kā arī pētnieciskais darbs un izglītojošu pasākumu organizēšana. Taču tas, kas rada bažas par mūsu kiberdrošību, ir nevis fakts, ka CERT speciālistiem trūktu zināšanu vai iemaņu, bet gan fakts, ka, salīdzinot ar citām NATO dalībvalstīm, mūsu speciālistu skaits ir gluži vienkārši komiski niecīgs. Viena lieta ir spēt atvairīt decentralizētu tīņu sarīkotu kiberhuligānisma sēriju Saeimas tīmekļa vietnei vai konstatēt drošības caurumu pēc tam, kad tas jau sekmīgi izmantots uzbrukumā, taču pilnīgi kas cits ir spēt atvairīt nopietnu, nedraudzīgu spēku plānotu un realizētu stratēģisko uzbrukumu.
Diemžēl ticības, ka dzīvojam kiberdrošā valstī, nav, taču Aizsardzības ministrijas iniciatīva sākt komplektēt kiberzemessardzes vienību 100 brīvprātīgo speciālistu apmērā ir slavējama un vieš cerību, ka jau pēc dažiem gadiem, kad vienība varētu būt sasniegusi adekvātu sagatavotības līmeni, mēs būsim spējīgi gan aizsargāt sevi, gan nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzīgu roku kaimiņiem. Dzīvojot valstī, kurā 70% iedzīvotāju ir aktīvi interneta lietotāji, nevaram paļauties, ka par mūsu drošību gādās sabiedrotie, naivi cerēt, ka X stunda nepienāks un viss sliktais notiek tikai ar citiem. Mūsu kaimiņiem Igaunijā šāds naivums izmaksāja ļoti dārgi.