Tomēr ir zināms, ka agrāk vai vēlāk sekos akmeņu nogruvums ar jautājumiem: "Kam tas viss ir vajadzīgs?", "Ko es te kāpelēju?", "Kāpēc jāpieblīvē pasaule ar jauniem izstrādājumiem?" Ja akmeņu nogruvums ir neliels, to var viegli pārciest, bet, ja esi savā radošajā ceļojumā jau uzkāpis sniegotajā zonā un grūto domu lavīna pārsteidz tur, virsotnes meklējošais var tikt pilnībā norauts no klinšu sienas.
Būt māksliniekam nozīmē ilgstoši atrasties trauslā un nestabilā stāvoklī.
Reiz sanāca būt mākslas rezidencē netālu no Ņujorkas. No visas pasaules uzaicinātajiem māksliniekiem bija paredzēta intensīva programma – trijās nedēļās ieplānotas tikšanās ar Ņujorkas kritiķiem, kuratoriem un apskatniekiem, kuri apmeklēs māksliniekus darbnīcās un sniegs savu redzējumu par autoru darbiem. Šī iemesla dēļ kopējā rezidences atmosfēra veidojās diezgan savāda; daži censoņi izdrukāja labāko darbu reprodukcijas, pielika darbnīcā pie sienas un, ģērbušies baltās drēbēs, augu dienu gaidīja slavenā kuratora vizīti.
Citi mākslinieki aizdomīgi cītīgi strādāja un gatavojās izstādēm, it sevišķi tie, kuriem angļu valoda bija vāja. Kad ieradās Ņujorkas muzeja kurators, viņi varēja tik vien kā satraukti īdēt un, autoritātei sēžot viesu krēslā, likt uz molberta vienu gleznu pēc otras. Daži eiropieši šo stresu skaidrā nevarēja turēt un visu dienu pavadīja, viegli iereibuši.
Vakariņās, kad pirms nākamā viļņa dalījāmies ar dienas iespaidiem, nācās atklāt, cik gan mākslas pasaule mēdz būt ciniska. Kāda cienījama pusmūža grafiķe nevarēja pārdzīvot mākslas žurnāla apskatnieces teikto: "If you haven’t made it by 35, forget about it." (Ja neesi guvis atzinību līdz 35 gadiem, labāk vairs nepūlies.) Amerikāņu tēlnieks, kuram nākamajā dienā bija paredzēts tikties ar Ņujorkas muzeja kuratoru, nespēja sagremot šādu padomu: "Izbaudi rītdienu, cik vien spēj, šī būs tava vienīgā izdevība tikties ar tāda kalibra kuratoru. Vairs tādu iespēju dzīvē nebūs. Ja nu vienīgi tu tici debesu brīnumiem."
Pat ja esi pārvarējis pirmos grūtos klinšu posmus, sācis pārdot darbus un svarīgi mecenāti tevi ielūdz svētku vakariņās, lavierēšana starp ledus plaisām nebeidzas, tā kļūst intensīvāka. Nedod dies, ja šajā zonā iestājas spēku izsīkums, radošs tukšums un pārņem totāls orientācijas zudums! Šeit vietā jautājums, kāda joda pēc ir vērts dzīvot tādu mākslinieka dzīvi? Pats sev esmu definējis, ka ir tikai viens būtisks iemesls, kāpēc nodarboties ar mākslu. Tas nav mērķis labi pārdoties, ir citi, efektīvāki veidi, kā pelnīt naudu. Radoša pašizpausme arī nevarētu būt iemesls, jo, strādājot ar tādu virsmotīvu, ar gadiem kļūsi smieklīgs apkārtējiem. Esmu sapratis, ka galvenais iemesls ir iespēja satikt interesantus cilvēkus, pavadīt ar viņiem laiku sarunās un no jauna pārliecināties, ka savās labākajās izpausmēs māksla izaicina un apšauba manu izpratni par lietu kārtību un manu vietu pasaulē.
Ja pirmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA būs tāds ķēdes posms, kas savienos autorus ar jaunām pasaulēm, vai arī būs tā stingrā virve, kas palīdzēs šaubu pilnajam autoram rāpties savā virsotnē, tas ir labākais, kas var notikt. Par to, ka mēs Rīgā piedzīvosim izcilu mākslas darbu parādi, ar tādu krāsu biezumu un intensitāti, kāda dzīvajo atmiņā vēl nav bijusi, man nav ne mazāko šaubu.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!