Sorry, piedod

Sorry, piedod, es gribētu tikai par labo, kā, gadu noslēdzot, novēl industriālo ainavu meistars, kā laimīgs būtu reklāmas džeks, tas – ar brillēm. Sorry, piedod, es biju aizgājusi uz valsts iestādi, un tur bija krēsli. Tā nebija nekāda mākslas teritorija, nekāda fabrika. Riebīgs stikla klucis, metāls un krēsli – jauni, bet gandrīz jau salūzuši. Bija arī galdiņi – skaidu plates aplītis augšā, kāju cilindri apakšā. Kaitīgā līme vēl smirdēja, gaisma vārgi trīcēja. Darbinieki strādāja. Laipni un ātri, katru dienu astoņas stundas kleinā vidē, kas izraisa sāpes.

Tāds pats galdiņš man uzskrēja virsū arī citur. Tie paši cilindri, tā pati skaidu plate, tikai taisnstūrī piegriezta. Grezna ēka, smalks interjers, apgleznotas sienas. Pašvaldības manta, ekskluzīva kinozāle bez kraukšķiem un kolas. Domāju, kā restaurators ar mazo otiņu punktēja sienu – milimetru pa milimetram. Tam priekšā tagad galdiņš. Nevienam jau netraucē, pasākumos droši vien vajag. Un skaistu mantu, dārgu, bet visam mūžam, par nodokļu naudu nedrīkst, tikai mēslus. Telpiskus mēslus, grafiskus mēslus. Dzīves mēslus un dizaina mēslus. Mēslus uz ielas, kur tiem pa virsu uzkaisa sāli.

Sorry, piedod, bet arī tava firma ir tāda. Ja tu taisi stilīgu nazi, bet tas negriež labāk par Fiskars, tad kam man tavs dizains? Kāpēc sauc siltas bikses un šalles par modi, ja ir arī termoapģērbs? Kāpēc raksti grāmatu, ja nemāki rakstīt? Sorry, piedod, ja netiec līdzi, jo, redzi, grafikas dizaineri bija modē aizvakar, pavāri vakar, bet Oskars Nīmeiers jau miris. Vēl var paspēt urbānistos, bet kuru tas vairs interesē? Ja nu vienīgi tevi, kas pieteicās Brigādē ar sociālu ideju apkaimē, par kuru neviens nav dzirdējis.

Piedod, ka neiegāju pie tevis iedzert zāļu tēju. Tagad pie jums var sasildīties, es zinu, tu rakstīji tviterī. Sorry, bet es biju busy tepat centrā, kur ir samērā labi, jo nav jābrauc ar auto, ir bibliotēkas, darbs, skolas, dakteri un krogi. Piedod, es paliku mājās, jo man uzdāvināja jauno Bībeli un mazo planšeti, un arī es esmu tajā visā iekšā. Ja iznāk, paskaties, abi ir tik līdzīgi, ka es nofotografēju. Ienāc manā tviterī jau šodien, ielikšu bildīti, esmu @ievazibarte. Melni taisnstūrīši un diskrēti zīmoli. Visvienkāršākais dizains un vispilnīgākais saturs. Katru dienu tas pats, katru dienu cits.

Piedod, bet, kamēr tu biji tirdziņā, es atkal biju Igaunijā. Es zinu, tev nepatīk, ka visu laiku to piemin, jo mēs taču arī varam, kas mums kompleksi? Sorry, piedod, bet nevaram. Nevaram skolas ar baseiniem, nevaram muzejus. Varbūt kādu balto nakti un ielu karnevālu, bet ne pamatus, sienas un jumtus. Nevaram arī smuku melnu granti uzkaisīt ledum. Nevaram gan. Piedod, ja kāds jau to uzrakstījis, varbūt es pati, jo laiks skrien tik ātri, bet domas ir lēnas un gandrīz vienas un tās pašas. Manā stāstā nav nekā jauna, bet Latvijā visu vajag jaunu. Galvenais ir iesākt. Iesākt un palaist. Startaps, neesi dzirdējis? Sorry, piedod, ja netiec līdzi.