Nu kādēļ gan jūs atstājāt viņu mājās? – iesaucās mana iekšējā balss, skatoties fotoreportāžas no Romas Starptautiskā kinofestivāla ar parakstiem, ka latviešu aktieris Kārlis Arnolds Avots saņēmis Vitorio Gasmana balvu, un redzot, ka ar balvām rokās pozē filmas Janvāris režisors Viesturs Kairišs, māksliniece Ieva Jurjāne un producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe. Pelnīti, protams, par režiju un filmu. Tomēr, skatoties tālāk sociālajos tīklos, kā Rīgā palikušais Kārlis Arnolds Avots sazvanās ar žūrijas pārstāvi aktieri Luiju Garelu, mana taisnību mīlošā iekšējā balss nelikās mierā – skaidrs, ka viņiem pienāktos aprunāties klātienē, uz sarkanā paklāja, kā līdzīgam ar līdzīgu! Balss atgādināja seno leģendu par Dzidru Ritenbergu un viņas 1957. gadā izcīnīto Volpi kausu Venēcijas kinofestivālā: toreiz balvu aktrises vietā saņēma padomju kino funkcionāri, un pati Dzidra Ritenberga to ieraudzīja tikai pēc daudziem gadiem.
Starptautiski apbalvojumi aktieriem nebirst kā no pilnības raga – mūsu filmu scenāriji reti piedāvā pilnasinīgas lomas, bet labi aktieri ir visur. Par Janvāra aktierdarbiem gan varēja lasīt atzinības vai visās recenzijās, kas sekoja filmas pirmizrādei Traibekas festivālā Ņujorkā. Par laimi, Kārļa Arnolda Avota nopelnītā balva nonāca pie adresāta drīz vien, tomēr jocīgs šķita mājās atstāšanas iemesls. Esot bijis jāspēlē Smiļģis (viens no sešiem)... Teātrī, ko vada aktieris un šīs pašas filmas režisors, – vai nu viņi nezinātu, ka aktierim publicitāte ir vēl svarīgāka nekā jebkuram citam māksliniekam? Vai tik pie vainas nav slavenais Smiļģa lāsts, kas, kā stāsta, liekot salīdzināt visus pēcnācējus ar dižo ģēniju un neticīgi grozīt galvu? Kamēr izrādās, ka pēcnācēji arī ir ģēniji, bet reizēm jau par vēlu! Neticība panākumu iespējai ir tikpat kaitīga kā pārmērīgas cerības uz tiem. Lai gan – kas cerībās var būt pārmērīgs?
Sportisti labi zina, ka nekad neuzvarēs, ja neticēs, ka tiešām piedalās sacensībās. Līdzīgi arī mākslā – šaubas par saviem spēkiem var būt lielākais šķērslis tos parādīt. Nav pat tik svarīgi, vai šaubās pats mākslinieks vai visi citi, kuriem ar viņu būtu jālepojas. Piemēram, aizeju uz izstādi, kurā savas kolekcijas izstāda Baltijas mākslas kolekcionāri, un brīnos – tikai viens no mūsējiem vēlējies parādīt arī latviešu mākslu. Savukārt lietuviešu darbi kārtojas garās rindās. Rīgā notiekošajās mākslas izstādēs latviešu autoru īpatsvars pastāvīgi samazinās. Vai cits piemērs – noskatos Toma Harjo filmu Sēklis un palieku bez valodas – kā tas var būt, ka debitants gandrīz bez budžeta uzņem tik skaistu, gaumīgu kino? Ambiciozu, par slidenu tēmu, uz kuras kā banāna mizas paklūp pat diži meistari.
Nemāku spriest par balvām, tik ļoti festivāliem nesekoju, bet mana iekšējā balss atkal kūda – nākamreiz iedodiet taču tam puisim naudu! Balss vēršas pie kino producentiem un finansētājiem. Vai tad jūs neredzat, ka viņam ir iekšā? Ne vienmēr vajag gaidīt pusmūžu, lai to pierādītu, kā nereti ir nācies iepriekšējām paaudzēm.