Grupas, kuras spēlē tīru etno un uz folkloras pamatiem būvētu mūziku, aug kā sēnes pēc lietus – pērnā gada raža bija gana liela arī Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons tautas un pasaules mūzikas albumu nominācijā. Turklāt šajā žanrā it kā nav nejauši ieklīdušo – vismaz kolektīvu līderi ar savu darāmo ir apsēsti un nepieciešamības gadījumā var nodemonstrēt padziļinātas zināšanas mūsu tautas vēsturē.
Dainu tēva Krišjāņa Barona pirms pusotra gadusimteņa paveiktais, krietni vēlāk – vēl dzīvo teicēju apciemotāju darbs, ierakstot un pierakstot tautasdziesmas, Ilgas Reiznieces un viņas izveidotās grupas Iļģi pirmie mēģinājumi tautas mūziku saradot ar kaut ko mūsdienīgāku tapuši sadzirdēti un iedvesmojuši nākamās paaudzes. Lūk, arī Dzelzs vilka līdera Jura Kaukuļa Jauno Jāņu orķestris nupat kā laidis klajā kārtējo (ceturto) mūsdienu tautasdziesmu albumu Ieviņa. Tas viss, protams, ir lieliski – vismaz krietni labāk nekā vesels lērums sliktā angļu valodā dziedošu roka, popa un jebkāda cita veida grupu, kuras domā, ka ir vajadzīgas visai pasaulei, bet patiesībā pat vietējiem klausītājiem tikai retos gadījumos ir interesantas, jo ir trešais, ceturtais vai pat piektais ārzemju paraugu uzlējums. Par mūzikas skolotājiem, kuri noklusē vecākiem, ka viņu atvasei varbūt labāk pamēģināt nevis dziedāt, bet zīmēt, vingrot vai gatavot ēst, šoreiz pietiks ar šo vienu teikumu.
Taču arī to daiļdziedātāju, stabulētāju, koklētāju un dūdinieku sastrēgums kļuvis tik liels, ka vienā nedēļas nogalē "jāiekrīt" diviem festivāliem, uz kuriem varētu vēlēties doties vieni un tie paši klausītāji, mani ieskaitot, bet – dārgie draugi! – viņu skaits nav neierobežots. Sanāk gandrīz kā deviņdesmito nogalē, kad divās naidīgās nometnēs sašķēlās gan metāla, gan hiphopa subkultūras pārstāvji. Nesenākā pagātnē Liepājā viens otru pat ar elektrības atslēgšanas metodēm centās gremdēt Baltic Beach Party un Fontaine Festival rīkotāji.
Jācer, ka šoreiz nekāda kašķa, kas piepildītu seno teicienu "latvieša mīļākais ēdiens ir cits latvietis", nav, bet fakts ir tāds, ka no 15. līdz 17. jūnijam notiks jaunu mājvietu Bauskas pilskalna estrādē radušais starptautiskais folkmūzikas, pagan/ metal un seno amatu festivāls Zobens un lemess, savukārt 16. jūnijā Valmiermuižas pils parkā notiks etnofestivāls Sviests. Nav tā, ka metālisti kaut mirkli šaubītos, ka tieši Zobens un lemess būs viņu izvēle, jo sev nepieciešamo folkmūzikas devu viņi varēs noķert arī tur, tāpat tie, kuriem skaļas ģitāras un rēcošs vokāls griež ausīs, protams, brauks uz Sviestu, tomēr turpmāk festivālu rīkotājiem vajadzētu saskaņot laikus, lai viens otram neiegriež, atņemot apmeklētājus.
Kaut arī festivālu organizatori vairāk vai mazāk konkurē savā starpā, varbūt tomēr vajadzētu savus plastmasas kara cirvjus atstāt mājās un visiem šajā rudenī sanākt kopā, lai sadalītu 2019. gada vasaru savā starpā un būtu labi visiem? Iegūtu gan rīkotāji, gan klausītāji, gan mūziķi, kuriem nenāktos spēlēt trīs koncertus vienā dienā un nebūtu jāizliekas, ka katrā no tiem viņi visu dara no sirds un ar prieku, nejūtot ne mazākās noguruma pazīmes. Kaut kā negribētos, lai tas viss izrādītos latviešu tautas agonija, pirms iestājas viena no ļaunākajām prognozēm – valodu iznīkšana un visu kultūru saplūšana vienā pelēkā masā, jo mēs taču arī pēc savas ķermeņa uzbūves jebkurā planētas vietā esam gandrīz vienādi – divas kājas, divas rokas, viens rumpis un galva.