Tieši Līgo svinēšanas rituālā varam apliecināt pasaulei savu redzējumu par to, kas mums ir svarīgs. Rituāla sākums man parasti nav patīkams – tuvākajā jaunaudzē zāģēju bērzu maikstis meijām, meklēju veselīgus ozoliņus vainagiem un pirtsslotām, tad vēl jāsalasa pīlādži un, vēlams, pa kādam kadiķa zaram ļaunuma izkvēpināšanai. Visapkārt lidinās mušas, kājas sadzeļ indīgi kukaiņi, un pa drēbēm rāpo ērces. Tomēr tā ir taisnīga samaksa praktiskam latvietim par to, ka dažas dienas vēlāk meijas tiks pārstrādātas ziemas pirtsslotās un stumbriņi derēs krāsns iekuram.
Otrā sadaļa ir patīkamāka – tā ir koku krāmēšana ugunskuram. Vienmēr cenšos to taisīt gigantisku, lai netuvojas odi, tomēr tāpat beigās sanāk tā, ka seja svilst, bet vēso muguru sacaurumo asinssūcēji. Pārējās daļas ir pavisam tīkamas – biezējot vakara miglai, pāri koku galotnēm atpeld Latvijas Radio 2 triecienvilnis un pagalmā sajaucas ar šašliciņu un pretodu līdzekļa smaržu. Es pirtī noģērbjos kails, uzlieku galvā reibinošu paparžu cepuri un saplūstu ar pirmatnību.
Virtuvē savas vērtības un ideālos svētkus īsteno mamma. Kuras plīts, miltains rullis berzē mīklas pikučus un kubiciņos pārtop cauraudzītis. Daļa viesu pošas pirtī, citi plosa šašliku, bet mamma ar olā mērktu otiņu glāsta brūnās pīrāgu muguras. Neviens no mums nav dziedātājs – balsis dieviņš ir citiem jāņubērniem iedalījis, toties mēs balsi labi pielietojam vaidēšanā, kad pirtī gars samests par daudz un kāds sāk neapdomīgi vicināties ar treknu slotu. Trešā līgotāju daļa ir tie, kas pie ugunskura sēž telefonā. Ne viņiem odi traucē, ne pīrāgi interesē, ne alus garšo. Jāņi notiek Tiktokā un visādās trendīgās lietotnēs, kurās tev pēkšņi jābildē sevi vai "jābūsto" profils ar video, kurā no mutes krīt ārā čipši.
Šajās dienās noskaidrojās vēl viena vīzija, kurā īstenosies mūsu vērtības un pasaules redzējums: tika paziņoti seši nacionālās koncertzāles jeb Rīgas filharmonijas arhitektūras konkursa otrās kārtas projekti. Dažas dienas jūnija vidū Rīgas Kongresu namā varēja iepazīties ar visām idejām un kupli sanākusī publika krāšņi un skaļi komentēja vīzijas. Nezinu, kas tā par zvaigžņu stāvokļa sakritību, bet, neskaitot trakos, jūtamai daļai konkursantu rokas bija savilkušas spicākus un lēzenākus vilnīšus. Negribu domāt, ka arhitektu kantoros pie sienas stāvēja izdrukāti Elbas filharmonijas attēli ar raksturīgo viļņoto jumtu, tomēr arī šeit autori turpināja vilnīšu ritmu uz ēkas jumta. Varbūt tā ir kaut kāda jauna, īpaša tendence arhitektūrā, bet vienu es sadzirdēju diezgan droši – izstādes apmeklētāji, brilli pacēluši, novērtēja kārtējo darbu un domīgi murmināja: "Skat, šis arī kā Elbā sataisījis…" Ar ņirbuļojošiem vilnīšiem vai bez – ir liels prieks, ka dziedāšana gan koncertzālē, gan lauku pamalēs būs, bet tādi kā es, kuriem nav balss, varēs izpausties, vaidot pirtiņā ar paparžu cepuri galvā.