Mazliet vairāk nekā pirms nedēļas Valsts kultūrkapitāla fonds paziņoja kārtējā kultūras projektu konkursa rezultātus. Piemēram, vizuālās mākslas nozarē tie izskatās šādi: kopā piešķirtie 228 450 eiro sadalīti 123 projektiem. Pāris desmiti lielāko summu ieguvēju ir institūciju virzīti projekti, kuros piedalās daudz cilvēku vairākās aktivitātēs, bet lielāko daļu piešķīrumu veido atbalsts māksliniekiem radošo stipendiju veidā. Publiski pieejamā informācija liecina, ka šis atbalsts parasti tiek iezīmēts kāda konkrēta mērķa sasniegšanai, teiksim, personālizstādes sarīkošanai vai darba izgatavošanai grupu izstādēm. Piešķirtās summas svārstās no dažiem simtiem līdz diviem tūkstošiem eiro, lielākoties daudz apspriestās pedagogu mēnešalgas apmērā. Tikai jāatzīmē, ka šādi projektu konkursi notiek četras reizes gadā, tātad reizi trijos mēnešos.
Lai lasītājus nemulsinātu stipendijas nosaukums – ne jau visa tā domāta kā atlīdzība par autora ieguldīto laiku un talantu. Par daļu no piešķirtās naudas mākslinieki pērk darbam nepieciešamos materiālus, maksā par siltumu darbnīcās, gatavo pusdienas draugiem, kas pieteikušies palīgā, protams, bez kādas samaksas un tamlīdzīgi. Atbalstīto vidū ir gan tādi, kuriem jau ir panākumi, gan arī iesācēji, kuru vārdi vēl neko neizsaka pat profesionālajā vidē iesaistītajiem. Zinot, ka pasaulē ievērojamu mākslinieku darbi maksā vairākus desmitus un simtus tūkstošu eiro un pat to materiālu izmaksas mēdz būt augstākas, varētu spriest, ka neko dižu Latvijas mākslinieki tuvākajā laikā paveikt neplāno. Tomēr esmu pārliecināts, ka plāno gan, ņemot talkā šķērsfinansējumu. Patiešām – man pazīstamie mākslinieki bieži tērē naudu, kas iegūta no savu darbu pārdošanas, pedagoģiskā vai pasūtījuma darba jaunu ideju īstenošanai, nevis, piemēram, jaunu makšķerēšanas piederumu iegādei. Ierēdņi droši vien ieteiktu – lai glezno mazākas bildes ar mazāk krāsām, strādā par tik, cik maksā. Par laimi, mākslinieki tā nedara vis! Bieži projekti, kas tiek iesniegti Kultūrkapitāla fondā, jau ir šķērsfinansēti – no naudas, ko varētu tērēt ģimenei, mantām vai izpriecām.
Uz šāda fona pārsteidza veids, kādā VKKF bija izvēlējies risināt attiecības ar Latvijas Literatūras centru, – televīzijas seriāla veidā, vispirms ziņojot par aizdomām, pēc tam sūtot revidentu komandu utt. Kārtējo reizi ir diskreditēta kultūras joma kopumā, un to paveikusi institūcija pati. Neko nezinot, kas centrā noticis, biju gan novērojis, ka rakstnieki daudzus gadus izskatījās visai apmierināti, – solītie pasākumi notika, grāmatas un žurnāls Latvju Teksti iznāca. Vai nu centra direktoram bija izdevies apmānīt VKKF, lētāku pārdodot par dārgāku, kas šķiet gandrīz neticami, vai likti lietā citi fascinējoši paņēmieni – varbūt televīzijas seriālos bieži minētā produktu izvietošana? Kāds katrā ziņā atkal ir sajaucis, vai institūcijas pastāv mākslinieku atbalstam vai tomēr otrādi.