Nē, par naudu nav nekādas runas, liekas naudas neesot, jau tā ir grūti, ziemā viesi gandrīz nebraucot. Un, paga, popularitātes vairošana jau arī ir sava veida ieguldījums. Turklāt skulptūras vakaros tiks izgaismotas un teritorijā ir videonovērošana drošībai. Kaut kā pieklājīgi atteicu, pat nemaz nesākot viesu māju saimniekiem skaidrot, cik laika un resursu prasa āra apstākļiem drošu skulptūru izgatavošana.
Pēc tam – zvans: "Mēs te no viena populāra skulptūru festivāla, mums ir piedāvājums! Jūs varētu atbraukt uz mūsu pilsētu un būt festivāla žūrijā!" Nē, naudas viņiem nav, tā ir vairāk tāda prestiža lieta, vairos manu atpazīstamību. Ja es varētu atbraukt un pastrādāt, festivāls parādā nepaliktu – siltas pusdienas garantētas! Paldies, man diemžēl tajā dienā citi plāni, un mamma tieši aicināja pie sevis uz pusdienām.
Veiksmīgi iesāktajam gadam ar dažādiem piedāvājumiem turpinoties, satiku kāda muzeja direktoru: "Ivar, mēs plānojam nākamā gada izstāžu programmu un iedomājāmies, ka varētu ielikt tev personālizstādi!" Saprotams, ir priecīgi dzirdēt šādu ziņu, bet turpinājums bija klasiskais: "Zini, mums ir švaki ar naudām, pašvaldība apcērp visu, ko vien iespējams, taupām apkuri, neslēdzam iekšā gaismas, bet programmu cenšamies veidot laikmetīgu." Nē, naudas viņiem nav, piedāvājums ir uztverams vairāk kā goda izrādīšana. Neko neatbildēju, bet, aizejot mājās, sāku skaitīt visas tās krūzītes, kas man sakrājušās no dažādām Latvijas pilsētām par personālizstādēm. Krūzīte ar pilsētas logo un grāmata par novadu ir standarts, ko māksliniekiem dod par nedēļu ilgu darbu – izstādes iekārtošanu un gaismošanu. Darbu novākšanu un transportēšanu nepieminēsim, tas ir vairāk prestiža jautājums – profesionāli noņemt darbus un atstāt telpas tīras.
Šis patiešām ir sācies kā veiksmīgs gads, par mani interesējas. Skat, vēstule no Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūves arhitektiem: "Cienījamie mākslinieki! Ne celtnieku plānos, ne tāmēs nav bijusi ietverta zeltījuma atjaunošana kāpnēm." Nauda tam nav paredzēta, celtnieki par brīvu nestrādā, bet tāpēc ir mākslinieki! Līdzi jāņem savas otiņas un jārezervē sestdiena. Organizētāji parādā nepaliks, dalībniekiem nodrošināts launags. Vēlāk bildēs redzēju savus paziņas zeltījam un pulējam kāpņu margas, bet īsti līdz galam nesapratu, kas tas bija par žestu.
No vienas puses, ir jauki sanākt kopā sestdienas talkā un domubiedru grupā paveikt kādu skaistu darbu, piemēram, iztīrīt pamestu baznīcu no mēsliem. Esmu piedalījies šādās talkās, un dienas beigās sarunas pie pašu taisītās zupas bļodas ir gandarījuma pilnas. No otras puses, mani ir stipri traumējusi visa tā pilsētu krūzīšu kolekcija un neskaitāmie aicinājumi pastrādāt par brīvu kā māksliniekam. Bet tā nav vienmēr – zvans no Stāmerienas pils bija citāds: «Mēs gribētu pils parkā izstādīt jūsu skulptūras. Cik jūs par to gribētu?!» Mākslinieki, padomājiet, pirms kārtējo reizi strādājat par brīvu!