Mūzikas tirgus pētnieki turpina ziņot, par cik procentiem pēdējos gados pieaudzis pārdoto vinila plašu skaits. Protams, ziņas par lietoto plašu apriti nekad nevar būt pilnīgas, un šie skaitļi būtu krietni lielāki – vinila cienītāji ir sapratuši, ka klasisko albumu lietotie to laiku ražojumi skan labāk un kalpo ilgāk nekā uzlabotie jaunie pārizdevumi, jo daudzi mūsdienu ražotāji kaut kur pazaudējuši sastāva formulu tai masai, no kuras plates vajadzētu izgatavot. Taču arī no jauna saražoto plašu noiets šī gada pavasarī esot sasniedzis to līmeni, kāds bija 1988. gadā, kad tas sāka kristies, atdodot līderpozīcijas kompaktdiskam, kas tolaik tika reklamēts kā krietni perfektāks formāts, jo nesprakšķ kā plate, aizņem mazāk vietas, ir ērtāks lietošanā, un daudzi ticēja, ka tas ir mūžīgs, jo nav sabojājams, pat to saskrāpējot, kas tomēr izrādījās mīts.
Arī latviešu mūziķi arvien biežāk izdod ierakstus vinilā, jo mūzikas publicēšanai digitālajā formātā vairs nav vajadzīgs mazais spoguļripulis, – vairākumam klausītāju ērtāk to lejupielādēt vai klausīties dažādās legālās vietnēs internetā. Protams, arī nelegālās, bet tas lai paliek uz katra paša sirdsapziņas.
Tomēr ir daļa klausītāju, kuriem mūzika nav tikai viena no daudzajām izklaidēm, ko sniedz internets, un gribas to taustāmo formātu, kuram arī noformējumam ir būtiska nozīme, tāpat kā dedzīgākajiem lasītājiem patīk dzirdēt papīra čaukstoņu, pāršķirot grāmatas vai avīzes lapu. Nabaklab jau notikusi diskusija, kas gan ir vinila atgriešanās iemesls – nostalģija, modes lieta, gaumes jautājums vai kvalitāte? 24. septembrī Rīgā, Jersikas ielas 21. nama pagalmā, visas dienas garumā kārtējo reizi notiks vinila diena – tur pulcēsies šīs arī Latvijā plaukstošās kultūras entuziasti un profesionāļi.
Joprojām turpina pārsteigt daudzi krogi un klubi, kuros mūzika arī nedēļas nogalē ar dīdžeju svētību tiek atskaņota no datoriem. Tas vienlaikus ir ne vien provinciālisms un sitiens zem jostasvietas pašu prestižam, bet arī apmeklētāju pieradināšana pie tā, ka mp3 pleijeru un mobilo tālruņu austiņām paredzēto failu klausīšanās lielā skaļumā no jaudīgām skandām ir ausīm nepatīkama, bet normāla parādība. Tas, vai šī mūzika sagādāta legāli vai nozagta, jau ir cits, daudz sarežģītāks jautājums. Varbūt tas ir aprēķins, un digitāli saspiestā skaņa, kas sit pa smadzenēm, veicina alkohola noietu bāros, jo apmeklētāji cenšas ātrāk aizliet acis un ausis, lai mestos neprātīgā streipuļdejā, izdzirdot kādu no pārdesmit pazīstamajām melodijām, un lai ballīte būtu izdevusies tiktāl, ka nākamās dienas paģiru galvassāpes nāktu komplektā ar neziņu, kur palicis telefons, maks un dzīvesbiedrs. Nu nē – es tomēr ticu, ka adatas brauciens pa plates skaņas celiņu ar visu ar visu ugunskura sprakšķi glābs šo pasauli.
zahars
einars