Mūziķi tradicionāli ceļ trauksmi par pārāk mazām orķestrantu algām, savukārt teātra līdzjutējus ir satraucis jautājums, vai aktieriem vajadzīgi beztermiņa līgumi ar teātriem vai pietiks ar terminētiem. Nemaz negrasos līst šajā diskusijā, mans lauciņš ir vizuālā māksla, un tajā spēles noteikumi atšķiras. Taču visai tieši neiesaistītai sabiedrībai nav ne jausmas, kādi tie ir… Zināms, izpildītājmāksla atšķiras no tās, kuru rada autori. Atceraties kovidlaika grūtības viņus saskaitīt un ierēdņu apjukumu, uzzinot, ka autoratlīdzību saņēmēji Latvijā parasti strādā arī par skolotājiem un apkopējām?
Latvijā ir simtiem mūziķu, kas par savu pamata darbavietu var saukt orķestrus, un teātris vispār ir mūsu viss, taču jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, ka gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, keramiķi, kur nu vēl instalāciju un mediju mākslinieki, nav iekļauti nevienas institūcijas algu sarakstā. Viņi, protams, strādā, viņu darbus var skatīt izstādēs, bieži vien par baltu velti (kā tas ir mākslas galerijās katru dienu un muzejos katra mēneša pēdējā svētdienā), bet atlīdzību par to viņi visbiežāk nesaņem.
Teorijā ir tā, ka dalība izstādēs vairo mākslinieka slavu un prestižu, bet par darbu samaksā gala pircējs – persona, kas vēlas pakārt virs dīvāna gleznu ar ugunīgiem magoņziediem, vai (diemžēl retos gadījumos) muzejs, kas nolēmis iekļaut kolekcijā darbu par heroisku tēmu. Praksē gan ir drusku citādi. Mākslinieki sen vairs neglezno tikai magoņziedus un sulīgus bumbierus, kas labi iederētos interjerā, bet veido visdažādākos objektus, jo slavu un prestižu vairo māksla, kuras tapšanā nav acumirklī saskatāmi komerciāli motīvi. Turklāt netrūkst ļaužu, kas tos vēlētos aplūkot, – tas ir mīts, ka teātrus un koncertus apmeklē vairāk nekā izstādes.
Teorētiski tieši sarežģītus mākslas darbus pieprasa un iegādājas kolekcionāri, bet praksē visbiežāk – neviens, un mākslinieki paši rūpējas par to uzglabāšanu pēc izstādes beigām. Ja nu pienāk brīdis, kad tos varēs izstādīt atkārtoti… Jūs uzminējāt, šis brīdis var arī nepienākt – vai arī izrādīties visai skumīgs. Pēc mākslinieka nāves vienmēr atrodas krietns mantojums, kas dzīves laikā nav pārdots un nonāk pēcnācēju īpašumā. Tas nozīmē materiālu, darbā pavadītu laiku un, vissvarīgāk, talantu un izdomu, par kuru mākslinieks atlīdzību dzīves laikā nav saņēmis.
Es šo visu varētu nerakstīt, jo mākslas vidē nav garlaicīgākas tēmas par "finansējuma piesaisti", bet nez kāpēc tieši vizuālās mākslas jomā tās nepieciešamība tiek apšaubīta visbiežāk. Vēl pagājušonedēļ nejauši redzēju televīzijas raidījumu, kurā cilvēki komentē lietas, no kurām neko nesaprot, un dzirdēju kādu ievērojamu tirdzniecības darbinieku sakām, ka neesot labi maksāt algu rakstniekiem, kuri neko neraksta. Nez kur viņš tādus ir redzējis? – es salēcos no pārsteiguma. Un atkritu atpakaļ dziļāk krēslā, ar šausmām iztēlojoties, kādi gan varētu būt šī kunga priekšstati par māksliniekiem un viņu nesamērīgajām algām.