Tātad biju sapulcē, skatos – neatbildēts zvans. Kad atzvanu uz nepazīstamo numuru, atskan automātiskais atbildētājs: "Jūs esat piezvanījis Valsts ieņēmumu dienestam, drošības nolūkos šī saruna tiks ierakstīta! Ja vēlaties…" Es neko nevēlējos, tāpēc nometu telefonu un viscaur nosvīdu. Jūs taču zināt, neko labu šādi zvani nesola! Kā tad, dienu vēlāk zvana atkal, šoreiz nosacīti dzīva balss: "Tā un tā, Vilni Vēj, jūs pagājušogad divas dienas esat bijis amatpersona… (seko kādas Vidzemes pašvaldības nosaukums), bet neesat iesniedzis deklarāciju! Par to jums draud sods – simt piecdesmit naudas vienību!"
Es, naivais, biju domājis, ka Latvijā naudas vienība ir eiro, bet nē – tas esot piecītis. Un tad balss kļūst vēlīga – viņa konsultējot vispirms, tādēļ lai tomēr aizpildot… "Kur? Kad?" – es taču tajā pilsētiņā esmu labi, ja reizi gadā, bet – kā tad, tā pati reize arī vainīga. Kā mākslas kritiķis, mīļi aicināts, braucu vērtēt vietējo mākslinieku konkursa izstādi!
Vispār no Rīgas izbraucu nelabprāt, tāpēc šad tad nākas uzklausīt delikātu nosodījumu, sak, Rīgas kundziņi jau iedomājas, ka reģionos nemaz mākslas neesot, švauksti un pāvi! Tad nu vienu reizi saņēmos būt pazemīgs un… iekritu! Tiesa, vērtējot bija jāaizpilda vesela kaudze papīru, ko kultūras nama vadītāja bija čakli izdrukājusi, – autoratlīdzības līgums par veseliem 50 eiro uz rokas, kā arī tabulas, kurās katram māksliniekam atzīmes jāliek… Labi, ka atzīmes, tāpat kā skolā, ir tikai trīs – 7, 8 un 9! Tā mēs ar pārējiem žūrijas locekļiem kaut kā galā tikām. Plus vēl diskusijas, sarunas…
Uzvarētājam laikam kāds puķu pušķis tika, tiktāl nepaliku. Tikpat Rīgā līdz ar tumsu. Bet, nu lūk, esi bijis "komisijas loceklis", pašvaldības līdzekļus tērējis – raksti vēl digitālos papīrus! Ziniet, kā ir ar tām komisijām – karteļi betona tonnas izšķērdē uz nebēdu… Bail klausīties! Nav brīnums, ka Valsts ieņēmumu dienests meties apkarot – ar visu savu kapacitāti un algoritmiem. Ticis līdz sniegā dusošajai Vidzemes pašvaldībai un mākslas kritiķim!
Izlocīties neizdevās, un, pats trakākais, ne pašā VID, ne kultūras namā nesaprata – kādēļ vispār locīties? Raksti un paraksti, ko liek! Pret savu gribu – nu un tad? Ienāca prātā nesens radioraidījums, kurā solīdi onkuļi runāja – kā tad tā, Imants Ziedonis esot rakstījis čekai atskaites par ārzemju braucieniem, volgu nopelnīt gribējis… Pamēģiniet neuzrakstīt, es nodomāju, pamēģiniet negribēt! Ja nu tagad, teiksim, Liāna Langa gāž "Kariņa un Siliņas režīmu", es uz mūžu esmu ieskaitīts līdzskrējējos, esmu bijis loceklis un kas tik vēl ne.
Par ko bija runa – kurš to vairs jautās? Arī tagad nejautā.