Uz stūres žvangājas brūni klūgu grozi, nosēti ar saspiesto ogu traipiem. Vasara Latvijā, ogu laiks. Citi ogotāji gaida savus cīņu biedrus ceļmalā, kur tos paķer auto, – pirmais pieturpunkts ir benzīntanks, no kura darbavīri un darbasievas birst ārā ar lielajām Cēsu alus bundžām vai klasiskajām, stiprinātajām divlitrīgajām alus kapsulām. Ogu lasīšana var sākties.
Šie ir man tik pierastie jūlija rīta skati, kad es no savām lauku mājām Vidzemē skrienu uz Rīgu darīšanās. Ir vēl cits veids, kā pamanīt ogu lasīšanas drudzi, un to esmu vērojis, mežā braukājot ar riteni. Ogu lasīšanas vietās uz plikajām mētrām kā viļņos šūpojas brūni, buktēti kuģi ar nosaukumu Apinītis ar iegrimi 7,0%, Garais garāks un Līvu Rubenis ar tādu pašu iegrimi. Šur tur jau ar vētrās aprautu nosaukumu uz sāniem ne pirmo gadu guļ Euro Strong, tomēr svaigākus Euro modeļus neesmu manījis, laikam Aldara kuģubūvētava tos vairs neražo.
Ar pārsimt tūkstošiem tautasdziesmu mēs esam ražīga tauta mutvārdu daiļrades jomā, un brūnie gāzēji nav izņēmums. Senču gēni strādā, un esmu dzirdējis desmitiem nosaukumu tam, ko manos laukos sauc par vāli, bet paziņu lokā par cisku, bamsli, desu vai dvuhetažku. Katrā novadā laikam savas variācijas. Bet ir arī sarežģītāki – urlsula, izrubenis, bubenis, divrocis, pumpans (no TV reklamētajiem sirds pilieniem) vai ornitologs (par godu alus nosaukumiem Rubenis un Vanaga stiprais).
Tomēr nav jau tā, ka visi iet mežā ar dzērieniem. Mana mamma iet ar GPS navigatoru un līdz metra precizitātei ieciparo īpašās vietas, kur nākamgad atgriezties pirms nesātīgajiem pumpanistiem. Šādi pamazām veidojas tās mazās, svētās un slepenās ogošanas un sēņošanas vietas, kādas ir gandrīz katrai latviešu ģimenei.
Nesen dzirdēju stāstu par kādu sirmu mirstošu vīru. Viņš, juzdams, ka dzīvības sulas viņu atstāj, vēlējās nodot kādu svarīgu noslēpumu izvēlētajam radiniekam. Tieši šis radinieks varētu pa īstam novērtēt viņa vēsti, nododot to savam pēctecim, līdzīgi kā pasaules noslēpumus pārmanto slepeno ložu biedri. Uzticamais kandidāts tika izsaukts no Rīgas uz nomaļo lauku sētu Kurzemē, un ziņa, ko onkulis pirms nāves gribēja atstāt, bija norādes uz to silu, uz to vietu mežā, kur nekad sirds nesažņaugsies, redzot baltus līdz zemei apgrieztus stumbenīšus vietās, kur bariem augušas skaistākās baravikas bez tārpiem.
Izturīgākos lillā roku darba triecienniekus esmu manījis mežā pat septiņos vakarā, tomēr lielākā daļa met mieru ap diviem dienā, un viens šāds ogotāju pāris pagājušonedēļ man atstāja neizdzēšamu iespaidu: pa ceļa malu lēni un spītīgi uz priekšu kustējās velosipēds. Tā ragos kā glābējā krampjaini bija ieķēries pusmūža ogotājs, pamatīgi ķerts no rubeņa vai bubeņa. Kapsulas vietā bagāžniekā iespiests tukšs ogu grozs, bet uz zaļā T krekla ar lieliem, dzelteniem burtiem uzdrukāts: "Es gribu dzīvot Latvijā."