Pēc iepriekšējās slejas (Skaistā naudiņa, 1. jūnijā) saņēmu ielūgumu uz brokastīm no Latvijas Bankas prezidenta. Tās bija jaukas. Tomēr līdzņemšanai paredzētais buklets, ar kura saturu, izrādās, iepriekš jau biju iepazinies internetā, nemazināja aizdomas, ka iespējamā veselības apdrošināšana drīzāk pasliktinātu nekā uzlabotu stāvokli cilvēkiem, kam, piemēram, 10 eiro nozīmē nevis četras kafijas tasītes kafejnīcā Olive Oil, bet četras pusdienas ēdnīcā Pipars. Tikmēr priekšlikums vairs nav aktuāls: no likumdošanas meža vilka vietā ir iznācis lācis.
Ar to es domāju ideju, ka veselības aprūpe ir atkarīga no sociālās apdrošināšanas iemaksām, ka papildu nauda neskaidriem "veselības sistēmas uzlabojumiem" jāsavāc, palielinot sociālās iemaksas, bet vēl papildus no sliktajiem, kas tās nemaksā. Kas tie tādi ir? Mākslinieki, kas ir manā interešu lokā, tāpat kā mākslas kritiķi, diezgan droši būs šo negantnieku vidū. Uzreiz jāpaskaidro: nodokļus viņi, protams, maksā atbilstoši likumiem – arī sociālās iemaksas kādā no likumīgajiem veidiem, no kuriem neviens īsti neatbilst radošas darbības specifikai: protams, mākslas darbi reizēm tiek pirkti un šad tad pat pasūtīti, tomēr izstādēs, reprodukcijās vai sarunās tie kļūst par visas tautas garīgās dzīves sastāvdaļu, pat paliekot autora īpašumā.
No autoratlīdzībām, kas ir izplatītākā samaksas forma māksliniekiem, vai radošajām stipendijām sociālās iemaksas veic tikai pats saņēmējs pēc savas iniciatīvas, noformējies kā pašnodarbinātais, mikrouzņēmums vai vēl sazin kas. Tikai ne mākslinieks, jo tāda būtne likumos neeksistē – radošo personu likums kā gulējis, tā guļ kaut kur likumdevēju atvilktnēs. Daudzi mākslinieki ir arī darba ņēmēji vai pat devēji, tomēr nevis tikai kā mākslinieki, bet strādājot citās profesijās – par pedagogiem, dizaineriem vai uzņēmējiem. Bieži viņi tam velta nepilnu darba laiku, jo citādi taču nepietiktu radošajam darbam! Attiecīgi sociālā drošība jau tagad nav tāda kā pilna laika darba ņēmējiem.
Runas par pusprocentu no darba devēja uz māksliniekiem neattiecas, jo viņiem darbu dod lielākoties pašu iztēle un vēlme realizēt savu talantu. Līdz šim mākslinieki zināja, ka par to viņiem draud neapskaužams stāvoklis vecumdienās, bet tagad jārēķinās arī ar minimālu veselības aprūpi, un vecumdienas sociālajā mājā var arī nepienākt. Turklāt ar bažām jāgaida, kā šī ideja attīstīsies: ja reiz ir sabiedrības grupas, piemēram, hipotētiskie "tikai mākslinieki", no kuru ārstēšanas kopīgā valsts ir laimīgi atkratījusies, varam sagaidīt arī tālāku šķirošanu atkarībā no sociālo iemaksu lieluma. Jau pieļaujot domu, ka veselības aizsardzība atšķirībā, piemēram, no militārās, ir nevis kopīga interese, bet tikai kaut kā salāgotas daudzas individuālās, var nonākt pie tik zvērīgi materiālistiskas sabiedrības, kurā māksla un attiecīgi mākslinieki tiešām ir lieki.
paskaidrošu
Viela pārdomām
Edge