Skaitļi iespaidīgi: vairāk nekā 6000 iesūtītu video, vismaz 500 autoru, informēja LMT Mobilā reportiera kampaņas gaitā radītās filmas autori. Paveikts milzīgs darbs, lai liktu kopā viedtālruņu iespēju reklamēšanas projektā radītos videofragmentus. Vai to vajadzēja darīt, ja iznācis banāls lupatu deķītis?
Aculiecinieka misija
Tautas pārstāvju skatienam tiek piedēvēts mazliet pārspīlēts vērtīgums, sak, ja tauta izvēlējusies uzmest aci, tur kaut kam ir jābūt. Būsim godīgi, ļoti reti amatieru rotaļas ar attēlu tiešām noved pie kaut kā pārsteidzoša. Internets ir pilns ar daudziem mēģinājumiem, kuros, tiesa, var ieraudzīt gan īstas pērles, gan īstermiņa pārsteigumu par skatījuma oriģinalitāti.
Jau labu laiku skaidrs, ka aculiecinieku video ir vērtīgi lielākoties divos gadījumos. Pirmais: uzreiz, tūlīt un tagad, kad izdevies fiksēt notikumu, dalīties, priecāties un lepoties, ka izdevies iemūžināt. Tā ir viena no svarīgākajām nejaušā aculiecinieka misijām – dot iespēju citiem ieraudzīt. Bet dažu pārsteidzošās veiksmes nepadara pārējo rotaļas ar telefonu par kaut ko īpašu. Kad jau redzētus kadrus samontē un parāda pēc gada, iznāk haotisks arhīvs.
Otrs iemesls atzīt nejaušo video spēku – ja amatiera filmiņa spēj uzrakt rakursus un tematus, kādus pirms viņa neviens nespēja ieraudzīt. Tādiem kadriem nezūd vērtība arī pēc ilgāka laika.
Šķiet, projekta veidotāji ievērojuši principu, kas bija aktuāls pirms kādiem septiņiem gadiem, – neprofesionāļu enerģija spēj apzeltīt ierasto realitāti. Bet LNT filma Latvija 2012 cilvēku acīm parādījusi pretējo.
Garlaicīgā Latvija
Neticu, ka LNT profesionāļi nespēja atlasīt labāko no iesūtītajiem kadriem, noteikti spēja un to izdarīja. Droši vien uzdevums "rādīt notikumus cilvēku acīm" inficēja video autorus ar kādu stereotipu vīrusu, kas lika domāt – no mobilā reportiera tiek gaidītas zināmu kadru kopijas.
Cilvēku skats uz vienu Latvijas gadu bija garlaicīgs. Vistrakākais, ka tieši cilvēku šajā video kakofonijā nebija gandrīz nemaz. Filmas veidotāju centieni radīt gada hronoloģiju, ko papildina statistikas dati, protams, raisa cieņu, bet nespēj glābt materiālu. Tā gar acīm kā pēc Lieldienām vairs negaršojošas olas ripoja valsts notikumi, motobraucēju sezonas atklāšana, Positivus festivāla kadri. Pat bērnudārza Mātes dienas pasākums tika papildināts ar Latvijā dzimušo bērnu skaitu, nevis individualizētu informāciju, re, te mans bērns iepazina pirmo draudzību vai uz visu mūžu sāka ienīst biešu zupu. Nē, viss bija tik auksti, it kā video veidotāji par katru cenu gribētu atstāt labu iespaidu uz citplanētiešiem. Bet varēja būt tik garšīgi, tik neaizmirstami! Kā piemēru vērts atcerēties Kinomuzeja pasākumu Latviešu sociāli kritiskais amatierkino, kurā bija apkopoti tik skaisti atklājumi par reālo padomju laiku.
Montāžas virtuozi
Lai nu kas iznācis, Latvijas 2012 cilvēku acīm kadru montāžas meistari noteikti pelnījuši uzslavas. Iedomājieties to videokadru daudzumu, no kura vajadzēja izķeksēt kaut ko jēgpilnu!
LMT atbalstītais projekts piefiksējis jau izpētītu fenomenu – rotaļāšanos ar tehnoloģiju radītajiem rīkiem. Spēlīte, ar kuru aizraujas liela daļa amatieru. Par to varēja būt filma, kurā droši vien būtu jauki fiksēt, kur un kā cilvēki rotaļājas, kā gūst prieku. Tas būtu interesantāk, nekā parādīt, ka 2012. gads beidzas ar amatiera fiksētiem valsts galvenā salūta kadriem. Neticu, ka patiess "tautas skats" uz aizgājušo gadu ir tik līdzīgs ierastajai "ziņu lentei" – mediju veidotai gada notikumu hronikai.
Skatījos un domāju, kas te iznācis. Tā ir slavenās Prāta vētras dziesmas Welcome To My Country klipa nākamā sērija bez dramaturģijas vai telekomunikāciju giganta LMT aktuālā zīmolmaiņas klipa izbrāķētie melnraksti? Noskaņojums neskaidrs, varbūt tās ir pretenzijas uz patriotisku romantiku? Oriģinalitāte un domas lidojums – grūti atrodams. Pat izslavētā tautas humora nebija nu nemaz! LNT ziņu sižets par mobilajiem reportieriem un viņu prieku filmēt dzīvi bija interesantāks! Pēc šo fragmentu montāžas galvenais vēstījums ir skaidrs: skat, es filmēju, man sanāk! Ko gan vēl – lai veicas!