Ikdienā, gaidot tramvaju, tīšām nekāpju autobusā, lai gan man jānobrauc tikai tas ceļa gabals, kas abu transportlīdzekļu līnijām kopīgs. Negribas kratīties! Mežaparka iedzīvotāji viegli var uzminēt, par kuru tramvaja līniju ir runa – leģendāro 11., pa kuru jau labu laiku kursē autobuss, jo tiltu pāri dzelzceļam remontē, bet tramvajs, kā zināms, brauc tikai pa sliedēm. Nedzīvoju ne tuvu Mežaparkam, bet katru reizi aizturu elpu, kad televīzijā parādās Rīgas vicemērs Vilnis Ķirsis uz pusuzbūvēta tilta fona un vēsta, ka līdz Dziesmu un deju svētkiem ja ne visu tiltu, tad vismaz tramvaja līniju jau nu noteikti izdošoties atjaunot! Tāpēc jau 11. tramvajs ir leģendārs, ka šad un tad tiek saukts par Dziesmu svētku tramvaju.
Neesmu īstā svētku auditorija, jo darbojos mākslas jomā, kurā augstu tiek vērtēts katrs atsevišķs autors, viņa individualitāte, neatkārtojamība un masveidībai nav tikpat kā nekāda svara. Tomēr daudz kas no svētku sajūsmas mani skar, piemēram, jau minētais tramvaja jautājums. Tāpat nopriecājos par ziņu, ka Rīgā iestādīšot 150 kociņu, lai dzēstu svētku atstāto klimatisko pēdu un sarīkotu "videi draudzīgākos svētkus" 150 gadu vēsturē! Tomēr šis tas mulsina – 150 taču nemaz nav daudz tik lielai pilsētai! Cik ir celts un būvēts gan tieši svētku labā, gan starp tiem, lai šīs industrijas nodarījumus videi atsvērtu ar kokiem?
Vēl mazāk mani pārliecina ziņa, ka Rīgas apkaimēs tikšot uzslieti milzu ekrāni, lai translētu svētku koncertus, – sadzīvošana pilsētā ir trausla padarīšana, un kas vienu izklaidē, citu var ne pa jokam traucēt. Atceros, ko man tas atgādina, – jau 2016. gadā rakstīju dusmīgu sleju ar nosaukumu Ieguldīt trumuļos, kurā apcerēju, kam īsti bija izdevīga Eiropas kultūras galvaspilsētas svinību plašā translācija uz lielajiem ekrāniem. Toreiz, tiesa gan, ekrāni bija sabūvēti pilsētas centrā – ejot caur Esplanādi uz Vecrīgu, ausīs vēl rībēja skaļruņi pie Raiņa, kad jau kļuva dzirdami tie, kas pie Brīvības pieminekļa, ar attiecīgu skaņas nobīdi, protams. Bet ko es zinu, varbūt apkaimēs cilvēki tiešām dzīvo bez televizoriem un telefoniem ar austiņām un viņiem patīk pulcēties autostāvvietās ar tumbām.
Neesmu bara cilvēks, tāpēc neapmeklēju piketus un mūžā neesmu parakstījis nevienu kolektīvu vēstuli. Ja man ir kas sakāms, rakstu to šeit, tikai savā vārdā. Pašlaik novēroju, ka svētku tēmas iesildīšana medijos ir jau sākusies un, no malas skatoties, pavisam komiskā kārtā – ar ecēšanos, kam būs un kam nebūs piedalīties koru karos, konkursā, kuram jau vismaz gadu bija laiks mainīt nosaukumu, lai nezaimotu īstu karu un karotājus.
Paredzams, ka drīz Dziesmu svētku tēmas pārklājums informatīvajā vidē sasniegs pusi un vairāk, un es neapskaužu māksliniekus, kas šovasar rīkos savas izstādes. Netiks jums uzmanības tik, cik esat pelnījuši, ij neceriet! Ja vien neesat izgudrēm pieskaņojušies svētku tēmai, kas pašreizējos politiskajos apstākļos, visticamāk, būtu pagrūti. Līdzīgi kā Lieldienās vienmēr galvenā ziņa ir par to, kā sevi mocījuši Filipīnu fanātiķi, un Jāņos – cik šoferu braukuši dzērumā, arī Dziesmu un deju svētku laikā ziņām ir savas tradīcijas un hierarhija. Varbūt pareizi vien ir, ka tramvaja līnijas atjaunošana un koku stādīšana tiek sasaistīta ar dziesmām un dejām – vismaz uz mirkli šie temati auditorijai kļūst tieši tik svarīgi, cik īstenībā ir.