Pirms nedēļas Kannu kinofestivāla vadītāji – programmu direktors Tjerī Fremo un prezidents Pjērs Leskūrs – tiešraidē izziņoja maijā ieplānotā festivāla programmu. Šī preses konference vienmēr ir bijusi nozīmīgs notikums likteņlēmis, kurā Kannu dievi pavēsta to izredzēto vārdus, kurus piemeklējusi augstākā labvēlība. Turklāt šogad Kannu festivālam solīda gadskārta – tas notiks 75. reizi. Šī festivāla nozīme pasaules kinovēsturē vienmēr ir bijusi īpaša. Kā jau tas gadās ar pašpietiekamām institūcijām, turklāt senām, prestižām un globāli ietekmīgām, tās mēdz koncentrēties uz savu «nabu».
Vai Kannu festivāla līderi ir pamanījuši, ka Eiropā notiek asiņains, Krievijas iniciēts karš? Skatoties uz festivāla konkursa programmu, šķiet, ka cienījamie kungi tomēr netver nianses un to iespējamo interpretāciju. Ja tvertu, saprastu, ka filma ar nosaukumu Z, kas izraudzīta par festivāla atklāšanas notikumu, ir apšaubāma izvēle. Par spīti faktam, ka to veidojis atzīts franču režisors Mišels Hazanavičs (savulaik ieguvis pasaules slavu un Oskaru par filmu Mākslinieks), par spīti tam, ka šis "Z" ir saīsinājums no vārda «zombijs» un pati filma esot žanriski savdabīga zombijkomēdija... Kannu festivāla pašpietiekamība ir liegusi tās vadoņiem ļauties empātijai vai iedomāties, ka filma ar šādu nosaukumu nav saprātīgākā izvēle laikā, kad ar Z burtu rotātie Krievijas agresori sarīkojuši elli Ukrainā. Kā skaidrot šo aizmiršanos savā impērijā – Kannu festivālā –, kuru ārējās pasaules strāvojumi un traģēdijas tomēr īsti neskar? Kā savas nabas problēmas?
Otrs tikpat asi apspriests jautājums ir Krievijas filma konkursa programmā. Jau drīz pēc kara sākuma Kannu festivāls izplatīja paziņojumu, kurā tika uzsvērts, ka šogad festivālā netiks uzņemta oficiālā Krievijas delegācija, bet no Krievijas filmu izrādīšanas festivāla rīkotāji nenorobežojās. Sak, māksla un garīgums stāv pāri politikai (vienkāršoju). Politikai pāri ir stāvējusi Kirila Serebreņņikova filma Čaikovska sieva, kas iekļauta galvenā konkursa programmā līdzās daudzu klasiķu un atzītu meistaru (Klēra Denī, brāļi Dardēni, Rūbens Estlunds, Deivids Kronenbergs, Kristians Mundžu u. c.) darbiem. Līdzsvaram gan otrā nozīmīgākajā festivāla skatē iekļauta jauna ukraiņu režisora Maksima Nakoņečnija filma Butterfly Vision/Tauriņa redze. Apsveicami!
Pirms dažām dienām Kannu festivāls saņēma Ukrainas Valsts kino komitejas vadītājas parakstītu vēstuli ar aicinājumu nepieļaut Krievijas filmas izrādīšanu Kannās, kā motīvu minot to, ka atšķirībā no režisora Serebreņņikova ukraiņu kinematogrāfistu dzīvi un karjeru ir izpostījis karš. Jau kopš kara sākuma ukraiņu kinosabiedrība ir aktīvi aicinājusi nepieļaut Krievijas filmu demonstrēšanu nozīmīgākajos festivālos. Kā redzams, reakcija nav viennozīmīga. Arī Serebreņņikova gadījums nav vienkāršs – pēc ilgstoša tiesas procesa un apsūdzības par krāpniecību lielos apmēros šā gada 28. martā Maskavas tiesa atcēla nosacīto sodu režisoram, un drīz viņš pameta Krieviju. Gaidām Kannu festivāla atbildi ukraiņiem, kas ir visai paredzama.