Pat ja neesi masu patērēto muzikālo produktu cienītājs, grupu Carnival Youth nepamanīt būtu grūti, un Latvija liek uz to lielas cerības starptautiskā mērogā arī valstiskā līmenī – šīgada daudzos koncertus Eiropā un ASV atbalsta visas iespējamās institūcijas un biznesa flagmaņi: no Latvijas Mūzikas attīstības biedrības, Kultūras ministrijas un VKKF līdz nacionālajai aviokompānijai un pat latviešu melnajam, stiprajam alkoholiskajam dzērienam.
Vai "karnevāļi" ir tik izteikti latviski, lai viņus tik masīvi bīdītu pasaulē kā mūsu nacionālo lepnumu? Nē, bet jebkuram, kurš kaut nedaudz papētījis cilvēku gaumi, ir skaidrs, ka lielākā daļa klausītāju – ne vien Latvijā, bet arī citur – ir pasīvi kaut kā jauna meklētāji un izvēlas to, kas krasi neatšķiras no jau zināmā un tādējādi neizrauj viņus no komforta zonas. Carnival Youth dalībnieki ir ne vien izskatīgi, bet arī gana talantīgi, lai radītu labskanīgas un lipīgas indīpopa dziesmas. Kad pirmais viņu hits Never Have Enough tika izmantots alus Carlsberg Nordic reklāmā, vajadzēja kalt dzelzi, kamēr tā karsta, – šī dziesma, iespējams, bija jātiražē mazajās vinila singlu platītēs, tās jāizsūta svarīgākajiem radio un klubu dīdžejiem ar tik satriecošu noformējumu, ka tās nevarētu nepamanīt, un tad…
Tā, protams, ir laimes spēle, jo mēs nevaram būt pārliecināti, ka visā pasaulē mīlēs to pašu, ko Latvijā. Šeit viņus patiešām mīl – pašmāju turnejas izziņošanā nāca talkā lielie vietējie mediji, un tā visa rezultātā turnejas noslēguma koncerts bija tik pilns, ka garderobē apmeklētāju mēteļiem nemaz nepietika vietas, bet zālē jau kaut kā saspiesties varēja, jo jauni cilvēki – lielākoties meitenes, kas ir galvenā Carneval Youth auditorija, – vidēji tomēr aizņem mazāk vietas nekā klausītāji brieduma gados, kuri atnākuši uz savu jaunības elku koncertu.
"Vispār jau šis nav mans mūzikas žanrs – parasti klausos džezu un hiphopu, bet šis bija patiešām lieliski," pēc koncerta angļu valodā teica kāda meitene no ārzemēm, kuru viņas latviešu draugi bija atveduši uz koncertu, droši vien lai iepazīstinātu ar labāko latviešu mūzikā. Savukārt kāds latviešu puisis pēc vienīgās koncertā skanošās oriģināldziesmas latviešu valodā Akmentiņi, kas līdz ar jau minēto pirmo hitu bija vienīgā koncertā, ko publikas koris vārds vārdā dziedāja līdzi, teica savai meitenei: "Tas bija "lavsongs". Veltīts man, jo tagad tu visu atlikušo nakti būsi pilnīgi slapja…"
Ja jau viņi spēj darīt cilvēkus laimīgus un tādi jūtas arī paši, viss ir labākajā kārtībā. Par koncerta varoni kļuva basģitārists Aleksis Luriņš, kurš noslēgumā, ticis pie mikrofona, nosauca visus klātesošos par suņiem. Ne jau tajā nelāgajā nozīmē, kā to ierasts dzirdēt no cilvēkiem, kuri jebkādas būtnes, kas nav cilvēki, uzskata par kaut kādiem zemākiem radījumiem, bet salīdzinot to prieku, kas plūst no klausītājiem, ar sajūsmu, ko pauž suņi, luncinot asti un lecot divus metrus virs zemes, kad mājās ir pārradies viņu mīļotais, vienīgais un vienmēr gaidītais saimnieks.