Mēs ciešam no modernisma

Paldies Dievam- man lēmumi par pareizo nāk no Dieva!

ciešam no saviem grēkiem un tikai, arī patiesība nav ideja, bet Persona - tā Ambrozijs reiz teica jaunajam Augustīnam pirms visiem "ismiem" un diazepamiem.

Es reiz arī atļāvos pafilosofēt postmodernisma stilā. Iecitēju te fragmentu no savas sen rakstītas esejas. === Tā jau sanāk, ka katra saprātīga radījuma garīgā pasaule ir ierobežota ar kādu būrīti – lietu un jēdzienu savu izpratni, vērtējumu un piešķirto nozīmi. Katrs no mums lūkojas pasaulē no sava būrīša un viņam šķiet, ka tā restes definē garīgās izzināmības robežas, bet pats viņš atrodas šī būrīša centrā. Diemžēl daudzi nemaz neapjauš, ka ir vēl citi būrīši vai arī dzīvo svētā pārliecībā, ka tieši viņu būrītis ir vienīgais pareizais. Man tāpat ir savs būrītis… un arī tas ir vienīgais pareizais! Taču to dažādība ir FAKTS. Un nav jēgas runāt par vienīgo patiesību, jo kas mums ir devis tiesības apgalvot, ka visi pārējie maldās? Laikam vienīgais, kurš (vai kas?) nav ierobežots ar būrīti, ir tas, ko ticīgie sauc par Dievu. Iespējams, ka tieši tas viņu (tomēr teikšu “viņš”, kaut gan nav nekāda pamata apgalvot, ka tā ir dzīva būtne mums pierastajā izpratnē – personifikācija atvieglo izteikties) par tādu padara. Taču, ja nav robežu, tad nav arī centra – laikam tas skaidro FAKTU, ka mēs Dievu redzam un saprotam tik atšķirīgi. Ja nav centra, tas varētu nozīmēt, ka taisnība priekšstatu (ne rīcības!) līmenī ir VISIEM. No teiktā iznāk jocīgs paradokss: taisnība ir visiem, izņemot tad, ja viņi noliedz viens otra taisnību, bet arī tad viņiem ir taisnība! === Pēdējais teikums atņem "postmodernismam" visu tā jēgu. Turklāt tas neredz, ka starp dažādiem būrīšiem var pastāvēt pat neatrisināmas pretrunas un dažu būrīšu īpašnieki apdraud visus pārējos. Tāpēc arī sauklis "Davaitje žitj družno!" ir īstemā postmodernisma stilā - un ne tuvu nav attiecināms uz visiem, kas izriet no paša postmodernisma būtības un še pieminētās tā iekšējās pretrunas.

Posts (ar apaļo o)

Turpiniet loģisko rindu -postliteratūra,postmāksla,postteātris,postēdiens.....

Jā, nu kaut kā tā... Nākošā sīkrakstā, lūdzu, vairāk par diazepamu, Jūsu zināšanas izraisa cieņu, bet ciest vajag līdz galam, Freids ieteiktu psihoanalīzi uz sexuāla iegansta pamatiem, kam atkal pamats gēnos un audzināšanā, un gribēšanā un Edipa un Penelopes kompleksos.

nesalīdzināmi smalkāk, protams, būtu ciest no dadaisma vai pūrisma. cik necik, bet tomēr kaut kas konkrētāks. bet nu citādi - ja nav īsti, ko rakstīt un ko teikt - varbūt labāk nerakstīt?

Modernisms *pa daļai* bija ceļš uz deģenerāciju, bet postmodernisms ir deģenerācijas teorētiskais attaisnojums. Vismaz tāds iespaids man palika pēc filosofijas kursa maģistrantūrā, noklausīta pirms gadiem 12. Turpmākā notikumu gaita to apstiprina. Apokalipse ir nepieciešama.