Melns uz balta

"Mežapīle” ir sabiedrības atmaskošanas drāma. Tā parāda melus un liekulību, dzīvi ilūzijās, kā arī ilūziju zaudēšanas sekas. Režisors un aktieri atmasko, pilna zāle "krējuma", kritiķi raksta par nianšu niansēm. "krējums" sajūsmā. Izrādē BRODSKIS/BARIŠŅIKOVS tikpat kā tiešā ceļā no cietuma ierodas Magonis. V.Meikšāna Makbeta pirmizrādē netīrās naudas atmazgātāji baņķieri pozē fotogrāfiem, bankas kā mecenāti sponsorē vēsturisko romānu projektu, bet G.Repše vaimanā par politiķiem. Paskaidrojiet, ko nozīmē atmaskot.

Vēl ļoti ceru, ka tiem, kas lems, ko tulkot Londonas izstādei, pietiks veselā saprāta saprast, ka Žoludes teksti ir tukši, kas tulkojumā atklāsies visā krāšņumā. Es jau saprotu, ka bīdīs cits citu un savējos, bet padomājiet par tiem nabaga tulkotājiem, kam ar šādiem murgiem būs jānopūlas. Manis minētais piemērs: "Arī rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju likteņi atšķiras ar to, ka tie ar valodas spārnu palīdzību izspurdz no melnās pasaules bezdibeņa, tiecoties atrast savu svēto grālu un šo ceļojumu aprakstīt baltās lapas bezgalībā". Tulkojot skaistās vārdu putas sašķīst pret klintīm, jo tulkotājam ir jāatrod teikumā elementārs gramatiskais centrs, jāizveido tas otrā valodā un tad jāapaudzē ar visu, kas nu tur saveidots. Teikuma piekšmets mums šai teikumā ir vārds "likteņi". Tātad teikuma karkass ir: likteņi izspurdz no bezdibeņa, tiecoties atrast svēto grālu un aprakstīt ceļojumu. Likteņi tiecas aprakstīt.... Nezinu, ko Žolude domā ar rakstnieku likteņiem, bet tulkotāja liktenis, sēžot pie šādiem tekstiem, ir drūms un nevarīgu dusmu pilns, jo pārlikt tādus absurdus teikumus, kādu minēju piemēra, jēdzīgā tekstā ir ļoooti grūti. Šis ir blogs, to neviens nerediģē, bet viņas grāmatas ir tādu pašu absurdu, bezsatura vārdu virknējumu pilnas. Un tur nu man gribas vaicāt: ko darījis redaktors? Un vai apgādos nelasa, pirms izdod, lai vismaz pārliecinātos par teksta uztveramību.

Rīta agrumā ezera krastā uzvārīt zupu arī ir alķīmija. Katru reizi tas ir kā pirmatklājums, kad naktī kopā ar čomiem noķertās zivis katlā tiek pārkausētas zeltā. Svētais grāls ir zivju zupa un putnu dziesmas, dūmi ar kuriem piesūcas drēbes. Un balva šādos rītos ir apziņa, ka nekādas burtiņu balvas vispār vairs nevajag. Arī zemapziņa, melnie caurumi un krēslas zona vairs nemoka. Viss ir. Un Patiesība ir viena, tikai ezera ūdens mirgo trīssimt toņos un pustoņos.

Par rakstnieka sūtību: Inga Žolude: " ..... Vārda meistaru darbistaba ir alķīmijas celle, kurā notiek tumšo matēriju pārkausēšana gaismā.... Arī rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju likteņi atšķiras [no kā? vai savā starpā?] ar to, ka tie ar valodas spārnu palīdzību izspurdz no melnās pasaules bezdibeņa, tiecoties atrast savu svēto grālu un šo ceļojumu aprakstīt baltās lapas bezgalībā.... pat visskandalozākie sacerējumi tiek lielākoties patiesi radīti no apziņas pirmvielas, atslepenojot tās melnos plankumus, melnos caurumus un krēslas zonas, lai caur šo attīrīšanos celtos tuvāk gaismai ..." Tenesijs Viljamss: "...Es rakstu, lai kaut kā apturētu garāmslīdošos dzīves mirkļus..." Manāt starpību?

"Vārda meistaru darbistaba ir alķīmijas celle, kurā notiek tumšo matēriju pārkausēšana gaismā" ar šo laikam mēģināts atklāt vārda meistaru patieso būtību - tumšo matēriju pārkausēt gaismā, bet kādā gaismā? Varbūt tikpat falšā gaismā kā "Mātes pienā".

Vispār es biju sagaidījusi, ka pirmajā blogā pēc plaģiātisma nākšanas gaismā Žolude rakstīs par to. Bet nē, virpina tukšas vārdu vērpetes un grozās pa balvu pasniegšanu. ++++++ Ar vārdu vērpetēm es domāju šādus valodiskus vingrojumus bez jēdzīga satura (no kā sastāv visi viņas darbi): Arī rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju likteņi atšķiras ar to, ka tie ar valodas spārnu palīdzību izspurdz no melnās pasaules bezdibeņa, tiecoties atrast savu svēto grālu un šo ceļojumu aprakstīt baltās lapas bezgalībā. Lasot šādas eksaltētas frāzes, reizēm liekas, ka tā ir parodija, bet Žoludes teicamnieciskais feiss tomēr liek saprast, ka nē. Meitene vienkārši tā raksta. Labi, to es saprotu. Skolā par tādiem sacerējumiem dabūja desmitniekus, sapriecājās, turpina rakstīt vēl aizvien. Bet ka tādus lasa un vēl slavē, to es nespēju saprast.