Mazais lielais dzejnieks

Vēlos dalīties kādā citā personīgā atklājumā – pirmoreiz sastapu cilvēku, kas pieder, kā es to dēvēju, "mazo lielo dzejnieku" tipam. Pieņemu, ka viņu šai pasaulē ir ļoti daudz, kāds no viņiem "vārās" tieši tagad. Ceturtajā darba dienā pilī uz vakariņām ieradās slovāku dzejnieku delegācija – tak, paldies Dievam, nebija tik smalki, cik izklausās, vienkāršs vakars ar lielākoties interesantām sarunām pie solīdi klāta galda un pēcāk uz terases. Es saku "lielākoties", jo par garlaicību parūpējās vietējais mazais lielais dzejnieks – pretstats pārējiem viņa toreiz klātesošajiem tautiešiem –, kuram man iegadījās sēdēt blakus vakariņu laikā.Kad ar viņu iepazinos, man vēl nebija ne jausmas, ka vēlāk domās nosaukšu viņu par mazo lielo dzejnieku. Šķiet, viņa vārdu atklāt nav vajadzības, jo ar viņa piemēru es drīzāk vēlos pieteikt kādu atsevišķu parādību – ļaudis, kam nudien ir talants (nākamajā dienā lasīju mazo lielo angļu atdzejojumos), bet kas sevi padara par karikatūru, nemitīgi lieloties. To, kas norisinājās starp mani un mazo lielo, grūti nosaukt par sarunu, tas drīzāk bija viņa curriculum vitae tāda monologa formā, kas atgādina labi ielāgotu runu. (Vēlāk uzzināju, ka viņš līdzīgi aplaimojis citus darbnīcas dalībniekus.) Bārdainis stāstīja, ka viņa dzejoļus (tie, protams, tulkoti daudzās valodās) kādā atejā – nejautājiet, kāpēc tieši tur – lasījis Alens Ginsbergs, ka arī Lorenss Ferlingeti iepazinis viņa darbus un ka reizēm savas brīvdienas sīkam tirgonim līdzīgais dzejnieks pavadījis Tomasa Transtremera vasarnīcā. Lai apturētu krāšņo prezentāciju, uzdevu dažus jautājumus. Piemēram, kāds Transtremers ir dzīvē, ārpus grāmatām. Mazais lielas atbildēja – patīkams, pieticīgs (modest). Vēlējos uzzināt ko vairāk par tendencēm slovāku jauno dzejnieku daiļradē. Uz to mazajam lielajam gan nebija ko atbildēt, jo viņš, redz, nelasa jauno autoru tekstus, nav vēlēšanās. Varbūt tieši tāpēc es ne mirkli neļaunojos, ka viņš nebija ieinteresēts manī vai manā valstī.Pēc vakariņām devāmies uz terasi, kur man vairs nevajadzēja sēdēt blakus mazajam lielajam. Atlikušo vakara daļu pavadīju saturīgās sarunās par literatūru, mākslu un filozofiju ar daudz smēķējošu katalāņu dzejnieku, kam šogad iznāca krājums Via Bàltica, un kādu jaunu slovākieti, kuras pamatnodarbošanās ir kino pētniecība universitātē, bet vārda māksla – tikai hobijs. Īsāk sakot, mēs neslavējām sevi.Ceļš atpakaļ uz manu numuriņu veda gar sarkanu busiņu, kura izgaismotajā salonā viens, nekustīgi vērdamies mašīnu ieskaujošajā naktī, sēdēja mazais lielais dzejnieks. Skumji, nodomāju, redzēt vecu vīru, kam to visu vēl vajag – atzinību, kuras viņam nav trūcis un ko daudz nevairos viņa darbu atdzejojumi – tieši to taču viņš gribēja panākt, bet, ak, es vismaz pagaidām nevaru palīdzēt – manā izmirstošajā valodā.Vēl viens attēls: uz vējainas terases sirms slovāku dzejnieks – mēs tā arī neparunājām – uz atvadām, nesakot ne vārda, tikai silti smaidot, sniedz man savu vizītkarti.