Lielais Kristaps šoreiz notiek gadā, kad ir aizsācies Latvijas simtgades filmu maratons – trīs simtgades filmu pirmizrādes šogad, 13 filmu pirmizrādes nākamgad. Zīmīgi, ka Rozes Stiebras veidotā pilnmetrāžas animācijas filma Saule brauca debesīs, ko režisore veido pēc ilgākas radošās pauzes, būs viena no noslēdzošajām simtgades filmu ciklā. Savukārt ciklu augustā aizsāka vēl viena Latvijas kinorežijas vecmeistara Vara Braslas filma Vectēvs, kas bīstamāks par datoru. Šīs filmas skatītāju skaits patlaban tuvojas septiņdesmit tūkstošiem, un tai ir visas izredzes kļūt par vienu no gada visvairāk skatītajām filmām Latvijā, apsteidzot daudzus miljonus izmaksājušos amerikāņu produktus – arī filmas ģimenes auditorijai, ar kurām Vectēvs mērojies spēkiem. Un – pārsteidzoši – tās arī ir pievārējis.
Vai tiešām ir sākusies Latvijas kino atdzimšana? Skaitliski filmu noteikti ir vairāk, tās ir pamanāmākas, un publika tās skatās. Vai kvantitāte iet roku rokā ar kvalitāti? Varbūt piepušķojam, varbūt pārspīlējam, pārāk priecīgi luncinām asti, jo kas gan to asti cels, ja ne paši... Tālab lieti noder nu jau vairākus gadus Lielajā Kristapā īstenotā tradīcija aicināt žūrijā ne tikai pašmāju kino vērtētājus, bet arī starptautiskus profesionāļus, kuri uz Latvijas kino var paskatīties ar atsvešinātāku nepiederīgā skatienu. Šogad žūrijā strādās vairāki ārzemnieki – amerikāņu kinokritiķe Alisa Saimona no prestižā izdevuma Variety, slavenais Islandes režisors Fridriks Tūrs Fridriksons un citi. Viņu skats no malas diskusijā, kas notiks pēc Lielā Kristapa balvu pasniegšanas ceremonijas, solās būt vērtīga pieredze – kā profilakse pašapmierinātībai.
Kaut nozares ceremonijas bija, ir un būs gan "galu savilkšanas", sasniegtā izvērtēšanas iespēja, gan nozares pašreklāmas pasākums. Tāds formāts. Šo tradīciju – balvu ceremoniju, kas fokusē uzmanību uz kino nozares sasniegumiem, – XX gadsimta 20. gadu izskaņā iedibināja Amerikas Kinoakadēmija – dzima Oskars. Arī Lielais Kristaps ir attāls Oskara radinieks, turklāt jau solīdā vecumā. Kristapam aprit četrdesmit – par desmit gadiem vairāk nekā Eiropas Kinoakadēmijas balvai, kurai šogad ir trīsdesmitā gadskārta.
Pagājušās nedēļas nogalē tika paziņotas filmas, kuras nominētas Eiropas Kinoakadēmijas balvai svarīgākajās kategorijās. Uz galveno – Eiropas labākās filmas – godu pretendē pieci darbi. Pārsteigumu nav – kā nereti, tās ir filmas, kas ir ieguvušas nozīmīgāko Eiropas festivālu balvas un kļuvušas par notikumiem. Zviedru režisora Rūbena Estlunda Kvadrāts/The Square ir saņēmis Kannu Zelta palmas zaru, Andreja Zvjaginceva Nemīlestība – vienu no Kannu festivāla balvām, tāpat kā franču filma 120 sitieni minūtē/BPM; somu režisora Aki Kaurismeki Cerības otra puse/The Other Side of Hope un ungāru režisores Ildiko Enjedi filma Par miesu un dvēseli/On Body and Soul – abas ir apbalvotas Berlīnes festivālā.
Labā ziņa, ka dažas no šīm filmām – Nemīlestība un Kvadrāts – ir skatāmas vismaz vienā Rīgas kinoteātrī (Splendid Palace), tas, protams, ir par maz, lai mēs varētu apgalvot, ka Eiropas kino Latvijā funkcionē pilnvērtīgi. Eiropas Kinoakadēmijas balvas tiks pasniegtas 9. decembrī Berlīnē.