Latvijas valsts simtgades notikumu lauvas tiesu nu jau esam nosmēluši, cik nu kuram tīk. Pat pārsmēlušies tiktāl, ka sāk kļūt bail, ieraugot vārdam "Latvija" līdzās to triju ciparu kombināciju, kur blakus vieniniekam abas nulles saplūdušas kopā kā mājiens, ka ar simtnieku nekas nebeigsies un mēs kopā ar savu zemi dzīvosim bezgalīgi. Vismaz saules mūžu. Suvenīru rezerves ar valsts simboliku nu būs uzkrātas tik ilgam laikam, ka uz to neražošanas rēķina tagad varētu piepildīt plauktus ar kaut ko, kā mums vēl pietrūkst, tikai jāizdomā, kas tas varētu būt. Vai kaut kā vēl pietrūkst?
Jaunā Rozes Stiebras pilnmetrāžas multenīte Saule brauca debesīs ar Dzelzs vilka Jura Kaukuļa un Jauno Jāņu orķestra oriģinālmūziku atgādina, ka vienīgais, ko patiešām būtu vērts vēlēties – arī kā algu par labi padarītu darbu –, ir laime. Laime, un viss! Kas gan cits? Varbūt citu civilizāciju pārstāvji pēc šīs filmas tēliem mēģinās izskaitļot, kādas gan dīvainas būtnes dzīvojušas uz zemes, kurām vienīgais, ko iekārot, ir bijusi laime. Tieši izskaitļot, jo tāda darbība kā saprast viņiem, iespējams, nebūs zināma, tāpat kā laimes jēdziens. Bet tas jau gan pārāk tālu, lai par to tagad spriedelētu, – beidzas tikai 2018. gads, un viss pārējais turpinās.
Lūk, pianists Vestards Šimkus savu šogad sakomponēto mūziku Čārlija Čaplina 1928. gada filmai Cirks varēs spēlēt vēl vectētiņa kārtā un pavisam sirms. Aizejošais gads ieies vēsturē arī ar neaizmirstamiem joprojām aktuālu un nevis pēc naftalīna viegli smakojošu ārzemju viesmākslinieku koncertiem – mēs esam satikuši un piedzīvojuši Arcade Fire, Niku Keivu, Džeku Vaitu, Deerhoof… No pašmāju atskaņotājmāksliniekiem gan visi centieni attaisnot pienācīgu lielās simtgades naudas patēriņu vai – tieši otrādi – labo gribu, darot visu bez valsts atlīdzības, paliks dziedātājas Evijas Vēberes tik daudz aprunātās 19. novembra uzstāšanās ēnā.
Šajā KDi numurā intervētais mūziķis Jānis Ruņģis jau izteicis minējumu, ka tā ir bijusi apzināta provokācija, liekot dziedāt Evijai Vēberei Svētku dienu, nevis Imanta Kalniņa Buramdziesmiņu, kas viņai tik labi sanāca koncertos Nepāriet, kas līdzās Vladislava Nastavševa priekšnesumam Es redzēju sapnī bija viens no enerģētiski spēcīgākajiem programmas numuriem. Tā vai citādi, vislielākā ieguvēja no tā visa ir Evija, kuru tagad pēkšņi zina katrs latvietis, un tas nekas, ka šis ceļš uz zvaigznēm ved cauri ērkšķiem.
Tie, kuri šo dziedātāju kopš 19. novembra koncerta ienīst, arī citādi nekad nekļūtu par viņas klausītājiem, toties ir radusies iespēja par tādiem kļūt daudziem, kuri citādi par tādu Eviju Vēberi nekad neuzzinātu. Galvenais, lai viņai pašai pietiktu izturības pārciest visu šo jezgu, jo pārējiem ar to tikt galā būs vieglāk. Gan vieniem, gan otriem – mīlniekiem un visādiem citiem, citējot rindu no pašas Evijas dziesmas. Laimīgu 2019. gadu!