Labs piemērs

Digitālo ērģeļu popularizēšana un ievilkšana LV koncertzālēs ir vienkārši noziegums pret ērģeļu kultūru Latvijā un ne tikai. Skaņa sintezatoriem atšķiras spēcīgi, tas ir nedzīvs instuments, neveidojas dabīgi virstoņi. Priecājos par Ivetas panākumiem un karjeras izaugsmi, bet ar to digitālo štelli sāk jau iet drusku par tālu.

Es nenoliedzu, ka digitālām ērģelēm ir sava loma, piem., studiju gaitā. Bez pedāļa apguves, bez specifiskā piesitiena, bez ilgstamības izjūtas (un dinamikas trūkuma), bez reģistrācijas iepazīšanas nevar apgūt ērģeļspēli, ar klavieru virtuozitāti ērģeļspēlei nepietiek. Bet runa taču iet par koncertinstrumentu, ar kuru top māksla. Tāpat kā katrai meistara vijolei, čellam, klavierēm ir sava personībā, tieši tāpat ir sava personība arī ērģelēm. Tas ir absurds - vienu ērģeļu personību digitalizēt un piedāvāt konservētā veidā! Bez sevis pašas personības veidošanas!

Kad Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā bija Zauera ērģeļu koncerti, tad bieži gāju un arī pienācīgi ziedoju. Un pateicoties tādiem cilvēkiem tagad baznīcā būs atjaunots lielisks instruments, kuru bez kautrēšanās var lietot arī augstākās klases koncertos. Un labprāt ziedotu arī Rīgas koncertzāles ērģēlēm, ja līdz tam nonāks. Protams, ne digitālām. Neesmu speciālists, bet par digitālām ērģelēm apjautājos vienā klasiskās mūzikas forumā. Turienes ļaudis gribēja zināt, no kādas valsts es esmu un pēc tam atzina - īstās ērģeles ir neapšaubāmi pārākas, bet jādzīvo ar to, kas ir, resp., nabagiem nav jālecas. Un tā nu es tagad domāju - vai tiešām Latvijas valsts, Rīgas pilsēta ir tik nabadzīgas, ka uz valsts galvenās koncertskatuves liks surogātu? Var jau būt, ka ir nabagas.