Mūsu visu tik gaidītais 2018. gads ar simtgades sajūtu vēderā nu jau palēnina gaitu, lai pa svinīgo skuju taku pamazām tuvotos izskaņai, un tās pirmā vēstnese Austras balva pagājušonedēļ jau atradusi savu īpašnieku – pēc žūrijas domām, gada labāko mūzikas albumu, un tā ir grupas Polifauna plate You Look Like the Lost Soul. Jā, tieši uz vinila plates formāta vāciņa vislabāk izskatās albuma nosaukums, ja vēro uz tā spoguļvirsmas savu attēlu un izlasi ar sarkanu krāsu uzšņāpto atgādinājumu, pēc kā tu izskaties. Pag, pag, vai tas ir uzbrauciens? – kāds varētu vismaz izsaukties, jo par tādu Polifaunu nekad iepriekš nav dzirdējis, bet ne. Pēc ziņas par šīs balvas piešķiršanas faktu interneta komentāros gandrīz iestājies klusums.
Vai visi savu enerģiju jau izšāvuši, pēc valsts svētku koncerta sacenšoties, kurš ar lielāku ļaunumu nokritizēs citu šī gada Austras balvas nominanti – pasaku tēla balss īpašnieci Eviju Vēberi? Tas ir šīs balvas lielais pluss – piešķirt to labākajam albumam, kam ar popularitāti nav nekāda sakara. Ja to saņemtu The Sound Poets vai Instrumenti, kas arī bija iekļuvuši nominēto desmitniekā, tās būtu balvas beigas. Un reizē jauns sākums, jo par to pēkšņi runātu visi, izmantojot iespēju lamāt vai slavēt divus Jankas – abu pieminēto slaveno grupu līdervokālistus –, un nākamgad varbūt Austras balvai jau būtu iespēja izvēlēties, kura komerctelevīzijas kanāla tiešraidei pārdoties. Ja atkal uzvarētu Vēbere, ažiotāža, protams, būtu vēl pamatīgāka un nežēlīgāka, arī Austras balvas žūrijas locekļi beidzot uzzinātu, pie kura tīkla lielveikalu kasēm ir viņu vieta, ja jau šie kaut ko "tik šķību un nemuzikālu" ir spējuši atzīt par labāko.
Ar Polifaunu ir mierīgāk – grupas nosaukums gana noslēpumains, mūzika nav nekas šokējoši izlecošs, bet patīkamas tirpas garantētas. Kā šie izskatās, arī nezina tikpat kā neviens, kaut viņi nekad nav slēpušies atšķirībā no mūsu pašu Instrumentiem, kas reiz valkāja pandu maskas, vai islandiešiem Sigur Rós, kuri agrāk uzstājās aiz plīvura un vēl dziedāja izdomātā valodā. Par valodām turpinot – līdzīgi kā ar pirmās Austras balvas ieguvēju Alisi Josti, arī Polifaunas gadījumā saprotami būtu iebildumi, kāpēc par labāko mūzikas albumu Latvijā tiek atzīts tāds, kurā nedzied latviešu valodā. Taču ir gadījumi, kad ne vien cilvēka balss, bet arī valoda tiek izmantota kā instruments, kā skanīgu zilbju savirknējums, kas kopā var veidot kaut kādus vārdus, bet tas viss ir otršķirīgi.
Mani absolūti neinteresē, par ko Polifauna dzied, un tāpēc ir pilnīgi vienalga, kas tā par valodu. Arī pavisam instrumentālu mūziku taču nesauksim par nepabeigtu tāpēc, ka tajā netiek dziedāts, tāpat kā veģetārieti – par sliktu mednieku, ja viņš nav pārnācis mājās ar gaļas gabalu un asiņainām rokām, bet saracis pa ceļam burkānus un kāļus.