Ja man kāds jautātu, kas ir uzlabojies informācijas apritē kopš pandēmijas briesmīgākajiem laikiem, es teiktu, ka kļuvis tikai sliktāk. Ja atceraties, toreiz itin visā, kas negāja labi, tika vainots komunikācijas un informācijas trūkums. Pat tad, kad informācijas jau bija daudz par daudz, tā ka grūti bija tajā nenoslīkt. Par laimi, pandēmija pārgāja, tomēr parādījās jauns drauds – sabiedrības nevienādā attieksme pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Negribas spekulēt, kurš briesmīgāks, bet pēdējam noteikti ir potenciāls. Informatīvais karš vairs nav nekāda metafora, bet īsts karš, kurā svarīgs karotājs ir informācija. Vai ir izdarīti kādi secinājumi pēc neveiksmēm iepriekšējā ķezā? Liekas, ka ne. Pietrūkst vēl solīša līdz pašai galvenajai, izšķirošajai atskārtai, ka informācija nav tas, ko viens otram sniedz vai nesniedz, bet tas, ko otrs vēlas saņemt. Zināt patiesību, pieņemt realitāti mūsdienu totāli mediētajā pasaulē nav nedz pienākums, nedz nepieciešamība, bet brīva izvēle. Ja jūs vēlaties, lai jūs dzird un uzklausa, esiet interesanti – šī ir pēcpatiesības laikmeta galvenā mācība! Katrs uzzina to, kam viņš vēlas noticēt. Zināšanu apmaiņa ir pilnībā pakļauta patēriņa likumiem – ļaudis pielaiko patiesību tāpat kā apģērbu, ko nēsāt.
Nav grūti pamanīt, ka karš Ukrainā ir arī vēstījumu un attēlu karš. Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska kaislīgās uzrunas ANO un lielāko valstu parlamentos jau kļuvušas par klasiku, no kuras mācīsies nākamie politiķi. Zelenskis runā nepārtraukti – ar pasaules līderiem, kas līdz šim bija daudz ietekmīgāki par viņu, bet nu vairs – nevar zināt… Panākumi ir acīmredzami. Kardināla politikas maiņa daudzos jautājumos. Neskaitāmas pretvizītes bīstamajā Kijivā. Bail iedomāties, kā klātos brāļiem ukraiņiem, ja Zelenska vietā būtu kāds funkcionāra tipa murmulētājs – arī tādus esam redzējuši ANO un ASV Kongresa tribīnēs, diemžēl no mūsu pašu vidus. Veids, kā Zelenskis sagaida valstu līderus Kijivā, kļuvis par jauna tipa rituālu, šovu – tajā vienkāršais tautas priekšstāvis sagaida pasaules varenos, kas cenšas līdzināties viņam, nevis otrādi. Tikpat parastu ukraiņu ieskauts, viņš panākas pretī Urzulai fon der Leienai ar balto apkaklīti, Borisam Džonsonam ar nesaķemmējamo matu ērkuli un Nensijai Pelosi zilajā bikškostīmā. Un paspiež roku – kādi tur protokola noteikumi? Zelenska haki krāsas krekli ir gada trends. Tāpat kā prezidenta padomnieka Oleksija Arestoviča inteliģentā murmināšana, kas katru vakaru pārliecina miljoniem YouTube skatītāju, ka ukraiņiem ir taisnība, ka viņi uzvarēs. Mēs vēlamies viņus redzēt, mēs vēlamies tam ticēt.
Nolieciet tam pretī samākslotos kadrus, kuros retu reizi parādās Vladimirs Putins, histēriski garo galdu, pār kuru viņš sarunājas ar cilvēkiem, nejauki brēcošos Kremļa propagandistus. Varbūt kādam tas viss asociējas ar varenību, greznību un drīzu uzvaru? Jūs nepārliecināsiet. Varat tikai likt pretī vienkāršību. Tai nav jābūt ne agresīvai, ne sakāvnieciskai. Pašpārliecinātai gan, lai cilvēki gribētu draudzēties ar jums, nevis ar to otru puisi.