Grēcīgais Tanheizers

Es te redzu amēbu, kura aizstāv cūcības. ASlioktākais, ka viņa ar savu komentu zemo līmeni maitā diskusiju, kura bez viņas būtu labāka

Jā, es vēlreiz apskatījos. Tikai amēbva pati atzinās, ka nav bijusi uz Margo sacūkoto "Rigoleto", bet ļoti bruka virsū tiem, kam Margo "šedevrs" nepatika. Tas bija sakarā ar Margo interviju. ameba internetā par sevi radījusi ļoti neglaimojošu slavu, un no tās atteikties nesanāk.... Un tur var tikai pati sevi vainot, nevis citus.

Par RIGOLETO bija ļoti daudz amēbas komentu. Tagad viņa teiks, ka tā ir bijusi cita amēba, bet nezin kāpēc vārdu krājums un izteiksmes veids tieši tāds pats. Un uz kāda pamata tiek lietots vārds "bļodlaižas"? Kas un kura bļodu laiza? Bet veca patiesība - kā nevar gudri uzrakstīt, tā sāk apvainot un lamāties. Bet tā tikai diskreditē sevi un savu pozīciju:)))

"Vārda" koments nepaskaidro, kam, viņaprāt, šī skaudība piemīt.

Meitenes un puiši, to sauc par skaudību. Ko par skauģiem Zālamans ir teicis jālasa pašiem.

Nezināju, ka tev ir tiešsaiste ar Jēzu... Es, ka jau parasts mirstīgais , par Jēzu uzzinu no Jaunās Derības, konkrēti šoreiz no Jāņa evaņģēlija.

Vispirms pati iemācieties to darīt, proti, argumentēt. Tad varēsiet saprast arī citu argumentus

nevis īstie un neīstie kristieši, bet kristieši un sātana kalpi, kas uzdodas par kristiešiem, vilki avju drēbēs, kā teicis Kristus. Tūlīt skaisle mani jauks ar citu un teiks, ka es esot zvērējis ar viņu nerunāt:)))

O jā - īstie un neīstie kristieši. Viena lieta, ka mani būtu gatavas piekaut un iekaustīt, bet tad nu Rubeni un Roru arī vēl. Nu brašas dāmas, ko tur teikt. Enerģiskas. Lai nu Rubenis un Rors domā ko un kā darīt, bet es jau bez cīņas nepadošos. Tas nu ir skaidrs. Neceriet. Vispār tā Rora grāmata ir tāda - ļoti domas raisoša. Es Rubenim esmu tik ļoti ļoti pateicīga, ka viņš Roru "ievedis" Latvijā. Šorīt izlasīju tādu Roru teikumu - Dievs jūs mīl un jums uzticas. Un mani tas uzreiz dara uzmanīgu - jo ... nu labi, es saprotu,ka mācītāji ir ordinēti runāt Tā kunga vārdā , bet ... nezinu .... varbūt es gribu tās attiecības tikai viens pret vienu, nezinu. Gribu ar "rūdītākiem" kristiešiem par to runāt. Bet grāmata ir domāšanai un pārdomām. Arī tam,lai lasītu grāmatā citētos Bībeles pantus un par tiem domātu.

Labrītiņ. Jā , tā es domāju ar vēl papildus laika distanci. No mīlestības tur nebija ne smakas, no erotikas arī nē, ja vien plikumu kā tādu mēs automātiski nepieņemam par erotiku. Kādreiz , neatceors, kurā preses izdevumā tika publicēti vērtējumi ar virsrakstiem - prieks un vilšanās. Es par jauno RL. Par prieku jau rakstīju, bet es teiksim nesaprotu, patiešām nesaprotu, kāpēc tiek publicēti Ījaba raksti. Ne tajso viedoklis, ne informācija, kuru mēs nebūtu jau lasījuši visur citur. Vai teiksim kārtējo reizi negatīvā nozīmē mani pārsteidza Bankovskis. Gan tā garā pļāpāšana par latu dizainu -visiem sen sen zināmā, gan pēkšņā ideja, ka ne visas baznīcu ēkas esot skaistas tikai tāpēc,ka tās ir baznīcu ēkas un ka to pirmoreiz esot varonīgi iedrošinājies uzrakstīt Ivars Drulle. Ja man pašai šķiet, ka es apzinos savu zināšanu ierobežotību un aprobežotību, tad lasot tādus spriedumus - es pārsteigumā noelšos - un kaut ko tādu mums te sludina tas ne vidusmēra, neanonīmais mazākums - tas,kas sevi mīl sludināt par to sabiedrības zinošo un protošo daļu? Tad es Rīgas Laikam gribu teikt - lasītājs prasa svaigas asinis. Lūk, Kirils Kobrins. Nu nenocietās puisis - pirkšot pinti pašu draņķīgāko angļu alu. Ak saldais snobisma grēks, cik viegli tajā iekrist , labi, ja ne pazust. Nu jā. Ar Radzobi man jau nesakrita viedoklis par Raiņa sapņiem. Bet - kā Pūce uzsvēra, pareizi - visi nevar vienādi domāt, jo mēs paši neesam vienādi. Lūk.Svarīgi jau tomēr būtu,ka mēs vispār domātu, ka mēs diskutētu, vai kā man patīk teikt - spriestos. Non pasaran bļodlaižas ! Es tā teiktu. Bet nu labi, nupat man nāk virsū tā sajūta, ka pati sev apnīku. Būs jāizvēdina čakras.

Ja bērnu noper pelnīti, tad viņš saprot, ka ir saņēmis sodu par nodarījumu. Es esmu pērta vienreiz mūžā un ļoooti pelnīti, to es sapratu jau tūlīt pēc pēriena, un tieši tāpat kā Vecis savai omei, es par to esmu pateicīga savam tētim. Turpretim, ja bērns tiek pērts ne par šo, ne par to, tad tā viņam var būt trauma visam mūžam. Pēriens ir galējais soda veids, nevis audzināšanas elements. Tā es domāju :)

Pēra jau gan.Bet mīļoja arī ļoti. Bet nu nešpetna es biju. Mamma necieta zirgu smaku, bet man pa zirgu stalli, gar zirgiem bija kā laime pirtiņā. Mācīties nemācījos, ložņāju gar zirgiem, visādi bubinājos. "Zirgu" drēbes bija noteikts likt dārzā uz šņores, nenest mājā. Bet man tādiem sīkumiem nebija vaļas. Atstāju koridorā pie visām, kā mamma to ieraudzīja - tā tāds kliedziens- kā sirēna. Es momentā sapratu - perfekti sapratu kas par lietu. Kad sita - tad es arī kliedzu- kā sirēna -lai taču saprot , ka es bērns ,ka man sāp,ka briesmīgi sāp. Un vēl mammai bija niķis neļaut raudāt, teica,ka dabūšot otru kārtu. Tas bija īsti ļauni, kad tās sāpes, kā saka jānorij bija. Un vēl kādreiz ļauni bija , ka brālis vai māsa izmēdīja, un ka es uzmetos iekaustīt un ka tad mamma otreiz nāca ar to pašu žagaru un ka uz mani rādījā, ka es vainīgā - nu tad es atkal - var teikt līdz debesīm kliedzu. Bet ko nu tur, kad jau atkal bija mīļošānās, tad jau tas viss aizmirsās. Bet jā -esmu no sistajiem bērniem. Ko darīt, tāda dzīve. Toties es savējos saudzēju, zināju , ko tas nozīmē un saudzēju. Lūk, tāda grēksūdze KD un tagad variet mani droši kārt augšā, nu gan tēma ir sakulta putrā.

jā, Tu taču solīji mani ignorēt. Nekas, mēģini atkal , kamēr izdosies.

Es daudz dotu , ja es varētu redzēt, kuri ir tie, kuri liek plusiņus un kuri mīnusiņus. Kādi cilvēki viņi ir. Es patiešām šobrīd esmu vientuļa un es dauzos , kā huligānisks tantuks - ne mirkli neliedzos par to. Taureņu mājā es biju kopā ar savu mammu un tur bija tāds mirklis,ka mēs apsēdāmies uz soliņa saulē un pie ziediem, no kuriem tauriņi sūca nektāru. Tā - lai mierīgi visu pavērotu un vienā brīdī mammai uz galvas uzlidoja lielais taurenis un es saku - mammu -tev uz galva taurenis - un mamma tā pagriezās uz mani - es pēkšņi viņu ieraudzīju tik jaunu, trauslu,sieviškīgu, skaistu un rūpīgu un saudzējošu un mani sargājošu un mīlošu - tas bija Debešķīgs mirklis manā dzīve - no tiem, kad Debess pieskaras Zemei. Kad Debess manna pārlīst pār seju. Vai arī tas bija kā Pūce saka - tikai pašas dvēseles stāvoklis . Lai nu kā - tādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot - to es gribu līdzi mūžībā - šo mirkli ar savu mammu. Lūk.

Nu lai tev beidzot izdodas un ir miers. Cik es saprotu - nav pirmais mēģinājums.

tev ir parāk maz zināšanu un pārāk satraukts prāts. Tāpēc uz taviem spriedumiem nevar paļauties. Labā ziņa ir tā,ka to var mainīt, es zinu kā, man tā ir bijis - nomierinies un izzini un uzzini, tas ļoti palīdz.