Eiropas kino ir zaudējis vienu no savām leģendām, personību, ar kuras vārdu ir saistīti izcilākie Polijas kinomākslas sasniegumi XX un XXI gadsimtā. Andžejs Vajda spēja būt radošs un vitāls arī 90 gadu vecumā – viņa jaunākā filma Dubultattēls/ Powidoki pārstāvēs Poliju šā gada cīņā par ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nomināciju. Filma tiek raksturota kā izcila, tā uzņemta sarežģītajā biogrāfiskās filmas žanrā, kurā Andžejs Vajda strādājis bieži. Filma ir veltīta poļu māksliniekam avangardistam Vladislavam Stšeminskim – neatkarīgam, drosmīgam garam, kurš kļuva par opozicionāru totalitārisma izpausmēm sociālistiskās Polijas mākslā. Jaudīga režija, niansēta laika studija, varonis, kurš nepakļaujas laika un varas konjunktūrai, – šīs ir Andžeja Vajdas pēdējās filmas iezīmes. Pamatā tās raksturo arī Andžeja Vajdas brieduma gadu darbus. Viņš nekad nav pakļāvies varas konjunktūrai – režisora piedāvātais skatījums uz vēsturi un cilvēku sociālpolitisko apstākļu griežos vienmēr ir bijis visaptverošs, viņš izvairījies no shematiska dalījuma – pareizajos un nepareizajos, labajos un sliktajos.
Vērts atcerēties vienu no poļu kino klasikas satriecošākajām pērlēm Pelni un dimanti (1958) – filmu, kas pēckara Polijas sociālo realitāti analizē ārpus tā laika oficiālās ideoloģijas shēmām. Šī filma ar savu grafisko, vizuālo izteiksmību, jauneklīgo enerģiju un vēstures dramatismu par kino elku padarīja poļu Džeimsu Dīnu – aktieri Zbigņevu Cibuļski, tā būtiski ietekmēja kino attīstību Austrumeiropā, arī Latvijā. Rolanda Kalniņa filma Akmens un šķembas (1966) – unikāls darbs, kas pieskaras leģionāru tēmai (padomju laikā), – ir Andžeja Vajdas Pelnu un dimantu mentālā un stilistiskā radiniece. Pelni un dimanti ir Andžeja Vajdas pēckara triloģijas (tajā ietverta arī Paaudze (1955) un Kanāls (1957)) noslēdzošā daļa, pati triloģija ir pārliecinoša Andžeja Vajdas ienākšana režijā un savas paaudzes portretējums.
Andžeja Vajdas kā izcila režisora un politiskā nonkomformista pozīciju nostiprināja filmas Marmora cilvēks (1976) un Dzelzs cilvēks (1981), kas pēta cilvēka un varas attiecības, demistificē sociālisma mītus un varoņus. Tās ir tikai dažas no režisora hrestomātiskajām filmām, ko piesauks katrā rakstā par klasiķi, kaut viņš savos deviņdesmit mūža gados ir režisējis vairāk nekā sešus desmitus filmu – to vidū izsmalcinātās, melodramatiskās Vilkumuižas jaunkundzes ar Danielu Olbrihski galvenajā lomā. Filma, kas veidota pēc poļu rakstnieka Jaroslava Ivaškeviča darba motīviem, bija nominēta Oskaram, tāpat kā vēsturiskā drāma Apsolītā zeme (1975). Andžeja Vajdas filmu klasisko stilu un dramatisko vērienu ASV Kinoakadēmija novērtēja 2000. gadā, piešķirot režisoram balvu par mūža ieguldījumu.
Viņam pašam bija ārkārtīgi svarīgi uzfilmēt Katiņu (2007) – filmu, kura nesaudzīgi restaurēja padomju armijas zvērības – poļu virsnieku nogalināšanu 1940. gadā.
Andžeja Vajdas tēvs Jakubs Vajda bija viens no padomju armijas nobendētajiem. Andžejs Vajda ir uzrakstījis savu XX gadsimta vēstures, Polijas un citu komunisma izkropļoto valstu un to cilvēku vēstures hroniku. Režisora filmas dzīvos arī pēc viņa aiziešanas.