Pēdējās nedēļās piedzīvoju divas sev pavisam jaunas skaņu pasaules izbaudīšanas pieredzes. Apstaigāju rajonu pirms sava vinilplašu vakara Liepājas klubā Fontaine Palace, kura vadību atkal pārņēmis tā īpašnieks Stīns Lorencs jeb Luijs Fonteins – dānis pēc tautības, rokenrola iemiesojums pēc būtības, kurš ieguldījis vairāk enerģijas šīs pilsētas kultūras attīstībā nekā daudzi tur dzimušie. Nejauši satiku elektroniskās mūzikas apvienības Dirty Deal Audio vadītāju Kristapu Puķīti, kurš priecīgs pavēstīja, ka viņa un domubiedru gadiem lolotais daudzkanālu skaņas projekts nu jau izaudzis līdz astoņpadsmit celiņiem. Tas nozīmē, ka klausītāja ausis skaņa sasniedz no astoņpadsmit visās pusēs izvietotām skandām, katrā skanot citam skaņu celiņam, kas visi kopā veido vienu skaņdarbu, kurā dzirdamas balsis, dabā sastopamās un ar instrumentiem radītās skaņas.
Protams, šāda mūzikas klausīšanās veida nodrošināšanai nepieciešamais aprīkojums ir par sarežģītu, lai katrs tādu izvietotu savās mājās, bet izveidot šādu sistēmu kā pastāvīgu ekspozīciju kādā katram skaņu baudītājam pieejamā vietā, nevis tikai studijā ir nākamais solis. Jau aizfantazējāmies, cik gan aizraujoši šādā veidā būtu ierakstīt un izbaudīt, piemēram, pasaku lasījumus bērniem un skaņu terapijas seansus cilvēkiem, kuriem ir psiholoģiska rakstura problēmas vai liktenis laupījis kādu no maņām, piemēram, redzi vai tausti, un tāpēc palielinājusies un saasinājusies dzirdes nozīme saskarē ar apkārtējo pasauli. Manā dzirdētajā skaņdarbā piedalījušās Evija Vēbere un MNTHA, bet īpaši ar to esot aizrāvies komponists Platons Buravickis.
Dažas dienas vēlāk apmeklēju divu lietuviešu džeza saksofonistu Ļuda Mackūna un Arvīda Kazlauska koncertu un izdevniecības Jersika Records plates ierakstu Drabiņu purvā, kur izveidots amfiteātris Saulgrieži no kūdras gabaliem, kas skaņu absorbē un padara vēl mīkstāku, no jebkādām atbalsīm brīvāku un baudāmāku nekā koka telpa, par betona vai ķieģeļu būvēm nemaz nerunājot. Arī šī improvizācijā un instrumentu iespēju pārzināšanā balstītā priekšnesuma klausīšanās bija kaut kas līdz šim nepiedzīvots un maģisks, pat dziedējošs un sajūtu pasaules izzināšanu bagātinošs. Pēc koncerta bija sajūta, ka ir jāsarunājas čukstus, lai neiztraucētu kūdras purva noslēpumaino klusumu, kas slēpj sevī gadu tūkstošos vai pat miljonos krātos vēstures nospiedumus. Tā priekšā mēs visi šeit esam parādījušies tikai uz mirkli, tāpēc mums jāizmanto dabas dotie jutekļi tā, lai tie nebūtu radīti veltīgi.
Iespējams, visas šīs pārdomas ir Covid-19 apturēšanai ieviesto ierobežojumu izraisītās slāpes pēc koncertiem un skaņu pasaules izbaudīšanas, bet kāda gan tam nozīme? Galvenais ir rezultāts. Laikam jau ir bijuši kaut kādi iemesli, kāpēc Radītājs cilvēku ir apveltījis ar dzirdes nerviem, un pratīsimies tos izmantot pēc pilnas programmas.