Piecpadsmit iesirmu dzejnieku, katrs ik pa brīdim ar raksturīgo īkšķa un rādītājpirksta kustību pabrauca zem brillēm, lai notraustu aizkustinājuma mitrumu pie glamroka rekviēma, kas bija veltīts 90. gadus nesagaidījušajām Rietumberlīnes melnajām karalienēm. Spēlēja teatrāli veterāni cilindros un raibās vestēs, Londonas pagrīdnieki, kas Berlīnē ik pa laikam atgriežas jau 40 gadu. Mēs paliksim septiņdesmitajos, viņi dziedāja savā jaunākajā balādē. Mēs te neiederamies. Publika cēlās kājās un sauca: nē, palieciet vēl, jūs mums esat vajadzīgi!
Tas noteikti ir vecāku nopelns un droši vien tēvzemes mīlestība, ka man viņi tā patika un ka mums tādu ekstravaganču joprojām ļoti trūkst. Dienā turpat netālu, Landvēra kanāla krastā, uz soliņa mūžības tēmu risināja divi mihaili gruzdovi – tas pats dziļais skatiens, tas pats raksturīgais deguns, tikai dvīņu formātā. Uz blakus soliņa bieži sastopama Coja reinkarnācija – 80. gadu beigās baškīru vecākiem Tukumā dzimušais puika, Polijas pilsonis, kurš tagad jau desmit gadu te savam priekam kā dievs spēlē ģitāru gan bosanovas un klezmera manierē, gan kaut ko smagāku vakaros, ja draugi lūdz un ir iespēja piepelnīties. Tā droši vien ir arī kopīgās dzimtenes mīlestība, kas ļāva mums tik ātri saprasties un sadraudzēties.
Bijušā mūra otrajā pusē – bijušās Čehoslovākijas bijušajā kultūras centrā – tikmēr uz arhitektūras festivāla noslēguma ballīti pulcējās ar šo jomu saistītie profesionāļi. Leipcigas ielu šajā posmā veido divdesmitstāvīgas 70. gadu dzīvojamās ēkas ar divstāvīgiem sabiedrisko pakalpojumu blokiem apakšā. Ne tādas kā Purvciema panelenes, bet tādas kā bijusī viesnīca Latvija – vienā strīpā kādas padsmit. Un kultūras centra telpas tādas kā zudusī izstāžu zāle Latvija, bet šeit – pilnībā saglabātas ar visu autentisko iekārtu, zaļgani pelēkbrūno Vācijas Demokrātiskās Republikas šiku. Vieta ballītei noteikti tika izvēlēta tieši šo īpašību dēļ.
Vislielākās interesentu grupas pulcējās ap vairākiem vietējiem sīļiem, kas paši savā starpā tikai rezignēti sasveicinājās. Bija arī pa kādam šēnbergam un kronbergam, taču visvairāk – vienmēr elegantās arhitektes četrdesmitgadnieces. Dažas dienas iepriekš, gada īsākajā naktī, viņas kūra attīrīšanās ugunskuru, kurā arhitekti bija aicināti sadedzināt savus vecos maketus un caurkritušos projektus. Tas notika netālu no vietas, kurā savus Jāņus ar alu un grilu, kā pieklājas, svinēja Berlīnes igauņu kopiena. Tā droši vien ir tēvzemes mīlestība, ka es par šiem pilsētas mērogam nenozīmīgajiem notikumiem zinu un ka tie mani vienlaikus gan vilināja, gan atgrūda. Bija jāatbrauc, lai uzzinātu, ka tas viss jau ir arī pie mums, tikai dramatiskā mazākumā. Taču visas vajadzīgās pārmaiņas tieši no mazākuma nāk. Tagad tēvzemes mīlestības vārdā vēl tikai jāsasmeļas drosme šo burvību vairot. Tā ka nekāda iekonservēšanās mītā par monokultūru mums nespīd, mīļās nacionālās apvienības.