Reālas, reālas ziepes ir… – šie vārdi pirms pāris dienām man plati atvēra acis, kad vēlā vakarā sāku miegoties pie auto stūres. Uzliku skaļāk un sāku klausīties runātājā: "Ja grib kaut ko saglabāt, lai nozare nenoiet pa burbuli, šis ir pēdējais brīdis…" tādā kā fatālu bēdu sagrauztā balsī saka intervējamais. Turpmākās sarunas gaitā saprotu, ka viņu reizēm naktīs moka bezmiegs, domājot par to, cik ilgi mēs klausīsimies vai, precīzāk, "raudāsim" pie latviešu dziesmas. Sākumā nav īsti skaidrs, kurš ir spējis publiku saraudināt, bet pēc brīža gali savelkas – tas ir Latvijas Radio kora diriģents Sigvards Kļava intervijā ar galēji pretēju nosaukumu stāstītajam – Latvijas Radio kora šī rudens panākumi. Intervijas iemesls ir britu žurnāla Gramophone balva par gada labāko kormūzikas ierakstu, bet autore pusceļā aizvelk diriģentu no atzinības trases prom uz eksistenciālām pārdomām par dzīves jēgu.
Arī mani šī saruna izsita no līdzsvara: pusdienlaikā piedalījos kādā sēdē ar premjerministres un finanšu ministra dalību. Cita starpā tika pieminēts kultūras finansējums, un es skaidri un nepārprotami no valsts maka turētāja sadzirdēju, ka kultūra ir ja ne gluži pārfinansēta, tad, precīzāk runājot: "Vispārējo valdības izdevumu pēc funkcijām (COFOG) rādījumos kultūra ir visnotaļ labi finansēta salīdzinājumā, piemēram, ar veselību." Man nav ne mazākā iemesla apšaubīt šo faktu, pats esmu redzējis Eurostat grafiku, kurā redzams, ka Latvijas finansējums kultūras sektoram ir stabili augstākais plašajā Savienībā. Nedrīkst jau skaļi teikt, bet kultūrizglītības izdevumi šeit nemaz nav iekļauti, tie parādās izglītības sadaļā. Ja pieskaitītu vēl tos desmitus miljonu, kas aiziet kultūras augstskolām un profenēm, tad vispār – mammīt mīļā, zeme, atveries! Kultūrā tiek iegāzts divas vai pat trīs reizes vairāk naudas nekā vidēji Eiropas Savienībā, vismaz tā secina ReBaltica pētnieki, rakstot: "Latvijā ir stabili augstākie izdevumi kultūrai, rēķinot tos kā daļu no kopējiem izdevumiem."
Kur visa šī nauda paliek? Visdrīzāk ietek kā milzīga upe plašā tuksnesī un izsīkst. Muzeju vien cik ir – krietni pāri simtam, teātru – ne saskaitīt! Klāt vēl nāk orķestri un kori, kurā katram ir jāpērk melnas drēbes un jādod iespēja tusēties siltās telpās. Par Dziesmu svētkiem vispār bailes runāt, gandrīz desmit miljonu no valsts budžeta nedēļu ilgai ballītei! Ja pieskaita ilgo gatavošanās ceļu četru gadu garumā, aizsardzībai sanāktu normāls aviācijas bāzes kuģis ar pēdējās paaudzes iznīcinātājiem uz borta, ne tikai pelēkā krāsā pervētas koka tupeles.
Cirst to kultūras budžetu vajag bez žēlastības: no simt muzejiem – trīsdesmit! No septiņiem teātriem – trīs! Un tie Dziesmu svētki un Skolu jaunatnes svētki... ja nevar atļauties un jāraud par trūkstošiem miljoniem, taisām divreiz retāk, lai tiešām sanāk reizi piecos gados! No vizuālās mākslas nozares gan neko nenocirtīsi – nav ne laikmetīgās mākslas muzeja, ne Arsenāla, gandrīz nekā nav. Neviens mākslinieks nav pozicionēts kā eksporta prece, un nevienam nekad nav finansēta plaša izstāžu tūre pa Eiropas pilsētām. Ak jā, arī no rakstniekiem neko nepaņemsi, bet tiem tāpat neko nevajag: ka tik ir dators, svece vīna pudelē, virtuves galds un iedvesmas mūza dūdo pie pleca.