Vasarā lietusgāzes ir pateicīgs brīdis, lai iemuktu istabā no dārza, kurā nezāles ataug tik ātri, ka tu lēnām sāc justies kā galvenais varonis no Kafkas stāsta Pārvērtības. Lietusgāzes var būt arī labs iemesls, lai nedarītu neko. Tomēr tam, kurš pieradis pie savām iekšzemes lietusgāzēm, lietus ir kā pagarinātās stundas skolā, kurā viņš ir skolēns un skolotājs pats sev. Un tā kādā lietainā pēcpusdienā, lietus pārtraukta un no dārza iedzīta istabā, es krietnu laiku pētīju beļģu gleznotāja Jana Brēgela eļļas skici ar nosaukumu Suņi.
Neatceros, kāds impulss mani aizveda līdz Brēgelam, varbūt tas bija nejaušs, kādas domas meklējošs skatiens grāmatu plaukta virzienā, tomēr skice manu uzmanību saistīja apbrīnojami ilgi, lai arī tajā bija uzskicēti tikai dažādu šķirņu suņi, pie tam daudzi nebija pabeigti, tiem trūka galvas vai rumpja. Varbūt Brēgels nemīlēja lietu un tas viņu nemitīgi pārtrauca. Turpinādama vērot skici, sāku skaitīt suņus un tad uzdūros tam, ko sākumā nepamanīju, – skices labajā stūrī gulēja beigta mežacūka. Patiesībā šajā eļļas skicē tieši beigtā mežacūka bija vienīgā pabeigtā figūra. Medījums skicē bija pabeigts, savukārt tā mednieki, izplūduši un teju saplūduši cits ar citu, atgādināja baru, kurš steigšus pamet nozieguma vietu.
Mans prāts savienoja nesavienojamo, Brēgels uz šādu manu domu gājienu būtu atbildējis daudz vienkāršāk: "Es taču tikai vingrinos suņos!" Uz to es labprāt būtu atbildējusi: "Jūsu ziedi man patīk labāk!" Lai arī lietusgāzes bija rimušās, turpināju vērot Brēgela zīmējumus un gleznas. Uz mirkli gleznās, kurās suņu nebija, man tie rādījās badīgi riņķojam ap beigto mežacūku. Līdzīga ainava bija vērojama dienā, kad Minhenē notika apšaude un neviens vēl nezināja nedz šāvēju, nedz konkrētā notikuma konkrētos apstākļus. Tas, kas pāršalca sociālos tīklus, bija nezināšana un automātiska bēgļu vainošana. Laikā, kad Eiropu (lasīt – pasauli) pliķē terorakti, bēgļi netieši būs vainīgi visur un vienmēr. Jūtīgums, kuru uzasinājuši nemieri un neziņa, liek reaģēt strauji, pacietībai nevienam vairs nav laika. Dezinformācija un nespēja iedziļināties ir kļuvusi par normu. Sociālie tīkli pavēl būt ātriem, ziņas tajos sper kā zibens tieši no klusuma. Kad pirmais neziņas vilnis bija pāri, pasaule uzzināja, ka šāvējs Minhenē bijis gados jauns pusaudzis, kuram sociālajos tīklos profila vietā rēgojusies Breivīka fotogrāfija. Tomēr uz nozieguma vietu tika izsaukti bēgļi, līdzīgi mirstošam dzīvniekam, kuru plosa pārēdušies suņi.
Problēma visbiežāk ir nevis ārpusē, bet iekšpusē – cilvēku nedomāšanā. Ir ērtāk pieslieties vienam viedoklim, turpretī iedziļināšanās ir kļuvusi par ļoti neērtu laika kavēšanu. Lietusgāzes ir pateicīgs brīdis, lai padomātu. Kamēr uz pasaules kartes valda neiecietība un neziņa, iespējams, tas, kurš tiek vainots, stāv tieši aiz muguras tam, kurš nosoda, un lūkojas tās pašas tumsas gleznas virzienā, no kuras bailes trāpa kā zibens tieši sirdī.
"Mēs iejūkam ļaužu pūlī, draudzīga grūstīšanās, sīki pārbaudījumi, visi aizrautīgi runā svešā valodā. Neviens cilvēks nav sala. Mēs kļūstam stipri no viņiem, bet arī no mums pašiem. No tā mūsos, ko otrs nevar saredzēt. No tā, kas var satikt vienīgi sevi." Man šķiet, ka Tomass Transtremers ir uzrakstījis lūgšanu.