Labdien, šeit jums zvana grupas X menedžere. Sakiet, lūdzu, vai bez ierakstu iesniegšanas kādā no nominācijām un uzstāšanās Zelta mikrofona balvu pasniegšanas ceremonijā varētu tikt arī pie iespējas pasniegt kādu no balvām? Grupas solists Y, kā jūs labi zināt, ir neatvairāms pēc vaiga, un pavasarī mums plānots lielkoncerts. Gribētos veicināt biļešu pārdošanu, tā, starp citu, no skatuves pieminot šo koncertu. Ar hronometru izmērījām, ka tas nepagarinās runu vairāk par septiņām sekundēm. Mēs tagad domājam – izvēlēties šādu iespēju vai labāk tomēr nopirkt to tirdzniecības centra lielo sienu, ko redz katrs, iebraucot Rīgā no Jūrmalas, Liepājas vai Ventspils puses… Kāpēc jūs klusējat? Pī-pī-pī… Nākamais zvans. Sveicināti, šīgada Zelta mikrofona ceremonijā redzēju, kā draiski eksplodē un uzreiz atkal uzrodas no jauna divas no sponsoru reklāmām, kas slīdēja pa ekrānu. Tas tik labi piesaistīja uzmanību, līdzīgi kā ar acs kaktiņu pamanām ikvienu uzliesmojumu, krītošu priekšmetu vai zem ūdens pazudušu pludiņu, ka es vēlētos uzzināt šīs lieliskās idejas autoru, lai pārvilinātu uz savu aģentūru.
Protams, abas šīs telefonsarunas nav notikušas, bet tās kaut kā pašas izzīdās no pirksta, vērojot 12. februārī notikušo ceremoniju Dailes teātrī un savelkot to kopā ar pieredzētajām dažu menedžeru darba metodēm, kas ir pārāk garš stāsts, lai to turpinātu.
Ikgadējās mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons ir sadalītas, un šoreiz jāsecina, ka vismaz daļa rezultātu liecina par mūsu sabiedrības nogurumu no izrēķinātā, prognozējamā, ierastā, ko ikdienā atskaņo lielāka daļa radiostaciju. Jo žūrija tomēr ir tā sabiedrības jeb auditorijas daļa, kas kaut kādu iemeslu dēļ savā dzīvē veltī vairāk laika skaņu pasaulē notiekošā izpētei nekā tie deviņdesmit vai vairāk procenti, kam mūzika ikdienā ir tikai neuzbāzīgs fons, kas, protams, arī ir vajadzīgs, līdzīgi kā sienas ne vienmēr vajag apgleznot, un lielākā daļa tomēr ir vienkrāsainas. Lūk, roka nominācijā balvu ieguva grupa Velns viņu zin, kas atzina, ka nav cerējusi iekļūt pat piecniekā.
Eviju Vēberi par viņas savdabīgo balsi pagājušā gada nogalē asi kritizēja gan profesionāļi, gan garāmgājēji, taču viņas albums Sirdsbūt tika pie alternatīvās un indī (neatkarīgās) mūzikas balvas, kuru turklāt pasniedza Olga Rajecka, kurai savulaik sacerētās Svētku dienas izpildījums bija visu šo diskusiju āķis, kam punktu nepielika pat dziesmas autora Imanta Kalniņa atzinīgie vārdi. Popmūzikas kategorijā balvu ieguva Instrumenti, kuru albums Atkala visvairāk izceļas pārējo nominēto vidū, un ne tāpēc, ka šīs grupas nosaukums pazīstams, bet ar to, kā tas skan, tātad žūrija patiešām ir klausījusies. Uzreiz pēc šīs balvas paziņošanas nāca gada albums – un tur atkal Atkala! Frāzes "atkal Dons", "atkal Prāta vētra" vai "atkal The Sound Poets" taču tik labi neskanētu, vai ne?