Nu, lūk. Šīs nedēļas otrdienas rīts bija tā diena, kas pēkšņi, ja ne gluži sagrāva, tad vismaz lika apšaubīt ilūzijas par tā dēvēto "jauno normālo", proti, sociāli distancēto un digitālo realitāti, kas Covid-19 krīzes dēļ radikāli un uz visiem laikiem pārmainīs visu mūsu turpmāko dzīvi. Šoreiz pat nerunāju par to, cik ļoti attālinātā realitāte apdraud un salauž visu, kas balstīts uz emocionālu, cilvēcisku kontaktu. Par to gan jau katrs ir pārliecinājies pats, mēģinot aizstāt īstu dzīvi un mākslas baudīšanu ar vērojumiem tiešsaistē un ierakstos. Starp citu, zīmīgi, ka tieši proporcionāli piedāvājuma pieaugumam vēlme to izmantot aizvien sarūk.
Otrdienas rīts sākas, dusmojoties par nelaikā izdegušu spuldzīti vietā, kur arī ķeizars kājām iet. Par nelaimi, spuldzīte atrodas tik augstu, ka bez kāpnēm neaizsniegt. Piedevām tālrunis atsakās uzlādēties. Pazudis arī wi-fi pieslēgums. Vai jaunais tālrunis būtu sabojājies jau trešajā lietošanas dienā?!… Tā kā virtuvē neizmantoju mazo elektrisko sadzīves tehniku un ir visgaišākais vasaras laiks, pagāja brītiņš, līdz konstatēju īsto iemeslu visām pēkšņajām likstām – nav strāvas. Ieslēdzu radio – izrādās, elektrība pazudusi visā Rīgā un vēl citur Latvijā. Luksofori nestrādā, tramvaji un trolejbusi stāv, steidzīgie braucēji veido sastrēgumus. Sadales tīkli steidz avārijas vietā glābt, kas glābjams, un atvainojas par neērtībām. Tas atsauc atmiņā kādu citu, ļoti agru rītu Brēmenē, kad ar pirmo tramvaju bija jāsteidzas uz lidostu, bet visa gudrā pilsētas pašbraucošo tramvaju sistēma bija "uzkārusies". Vietējie teica, ka tā mēdzot atgadīties ik pa laikam.
Par laimi, man uz centru nav jābrauc un uz darbu varu aiziet kājām caur Skanstes būvpļavām un Ganību dambi. Pietiek jau ar ūdens barjeru – kāpņu telpā viļņojas ezers no vakardienas lietavām, jo ēka ir ielas viszemākajā vietā, un ir jāpriecājas, ka ezers nav dzīvoklī. Neko darīt, jālūko pēc gumijas zābakiem. Īstiem, nevis virtuāliem. Nepatīkamais pārsteigums darbā: avārija pilsētas elektrotīklos "nodedzinājusi" visu, kas ir saistīts ar datortīkliem. Ne interneta, ne iekšējā tīkla, ne e-pasta, nekā. Kā vientuļš dzejnieks nomaļa meža vidū vari rakstīt pats sev, noglabājot privāto dokumentu mapē, bez iespējām kaut kur nosūtīt. Tikpat labi konkrētajā situācijā varētu apbruņoties "ar bloknotu un zīmuli", tā atgriežoties vēl relatīvi nesenā ikdienas normalitātē.
Papīrs lietū samirkst, un blociņu no rokām var izraut spēcīgāks vējš, taču, kā izrādās, nemaz nevajag Saules sprādzienu, magnētiskās vētras vai postošas dabas stihijas tepat uz zemes, lai saprastu, ka jaunās tehnoloģijas ir vēl ievainojamākas. Līdz ar to arī visa dzīve mūsu modernajā pasaulē. Pietiek, ka pazūd strāva un vienkārši "uzkaras" sistēma, un kāds tur vairs attālinātais darbs, eksāmens, koncerts, izrāde, videokonference, televīzija, ziņu portāls, WhatsApp saruna, sejgrāmata vai vienmēr pa rokai esošais mākslīgā intelekta padoms?! Kad tā visa pēkšņi nav, novērtē visvienkāršākās iemaņas un priecājies, ka vēl proti iekurt uguni un rakstīt ar roku.