Kad apmēram 1980. gadā mana ģimene pārcēlās no Juglas uz dzīvi Pārdaugavā, pirmo reizi ieraudzīju 10. tramvaju. Man, kas bija pieradis pie Ļeņina ielas elegantajiem tramvajiem, tas bija kas eksotisks – vecs, sagrabējis, ar vienu vagonu. Ja nemaldos, 10. maršruts bija pēdējais, kurā izmantoja "vecos" tramvajus (Vikipēdija saka, ka tas bija Rīgā ražotais 1962. gada modelis RVR-6). Tagad tā laika "jaunie" tramvaji ir kļuvuši veci, pa Brīvības ielu brauc citi "jaunie" tramvaji, bet liels bija mans pārsteigums, kad šīs vasaras sākumā 10. tramvajs atkal zaudēja otru vagonu. Sākumā pasažieri bija sašutuši, lamāja Rīgas satiksmi, vienīgais vagons bija piebāzts, sasmacis, jebkura māte ar bērnu ratiņiem izraisīja sastrēgumu. Nu jau izskatās, ka 10. tramvaji ir kļuvuši tukšāki. Droši vien cilvēki izvairās ar tiem braukt. Vismaz es tā daru.
Var, protams, nojaust iemeslus, kāpēc vagonu skaits tika samazināts. Haotiskais pasākums ar rīdzinieku un nerīdzinieku segregāciju galu galā beidzās ar vispārēju biļešu cenu samazinājumu, kas noteikti radīja robu ieņēmumos, kuru kāds nolēma aizpildīt, samazinot pakalpojuma kvalitāti. Samazināts tika ne tikai 2. un 10. tramvaja vagonu skaits, bet arī reisu skaits. Pasažieru tajos patiešām nebija ļoti daudz, droši vien tāpēc izvēle krita tieši uz tiem.
Šis gadījums varbūt nebūtu ievērības cienīgs, ja vien neuzrādītu kādu tendenci. Ir vismaz trīs iemesli, kāpēc ieņēmumi līdzīgās situācijās tiek pārdalīti. Pirmkārt, efektivitāte. Slavenākais piemērs no vēstures ir pastmarku ieviešana Lielbritānijā 1840. gadā. Sarežģītā un darbietilpīgā pasta pakalpojumu sistēma tika aizstāta ar vienkāršu, ātru un efektīvu – neatkarīgi no adreses, uz kuru vēstule tika sūtīta, visā Lielbritānijā bija viena šī pasta pakalpojuma cena. Tas nozīmē, ka daļa cilvēku pārmaksā par sūtījumu, bet daļa maksā mazāk, nekā ir reālā pakalpojuma izmaksa, un pirmie piemaksā otrajiem, tomēr sistēmas efektivitātes ziņā iegūst būtībā visi. Vienlaikus pasta sistēmas reformas mērķis nebija tikai efektivitāte, bet arī sabiedriskā pakalpojuma radīšana, kas stimulē ekonomisko un sabiedrisko dzīvi kopumā. Tas otrkārt. Visbeidzot, iemesls var būt taisnīgums – ar pārdales palīdzību tiek labotas nejaušības, kas vienus cilvēkus ne viņu vainas vai izvēles dēļ nostāda neizdevīgākā pozīcijā. Jautājums, vai taisnīguma nodrošināšana veicina sabiedrības ekonomisko efektivitāti, ir atklāts, bet pēdējā laikā arvien biežāk sociologi norāda uz to, ka vienlīdzība vairo laimi un apmierinātību ar dzīvi, ja ne bagātību.
Manuprāt, Latvijā pašlaik daudzās būtiskās jomās – medicīnā, izglītībā, infrastruktūras attīstībā – arvien vairāk nostiprinās princips, ka katrs ir par sevi, katram pienākas tikai tik, cik konkrētais cilvēks var samaksāt, un, ja nevar, pats vainīgs. Viena lieta, ka šis princips nav diez cik sociāldemokrātisks, lai gan ir cilvēki atbildīgos amatos, kas mīl runāt par sociāldemokrātiju, bet es arī šaubos, vai tas ir drošs ceļš uz efektīvu, attīstītu un taisnīgu sabiedrību.