Sāpes ir viens no biežākajiem onkoloģijas slimnieku stacionēšanas iemesliem. Visbiežāk viņi nonāk nevis paliatīvajā aprūpē, bet ar neatliekamās medicīniskās palīdzības starpniecību tuvējā slimnīcā. Ja šie pacienti savlaicīgi saņemtu atbilstošu specializētu aprūpi, viņu dzīves kvalitāte un ilgums būtiski uzlabotos, uzskata Latvijas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte.
Pakāpeniska terapijas izvēle
"Atkarībā no audzēja veida sāpes, kas iemeklē onkoloģijas pacientus, ir dažādas, taču teju ikviens slimnieks ar tām saskaras. Līdz ar to pretsāpju terapijas pamatuzdevumi ir novērst sāpes kustību laikā, novērst sāpes miera stāvoklī, kā arī ļaut pacientam atpūsties – novērst sāpes naktīs. Mēdz būt dažādas fona sāpes, piemēram, tās mēdz izraisīt pavadpatoloģijas – mugurkaula slimības, deformējošas artrozes un tā tālāk, kas saasinās vēža slimniekiem, īpaši, ja tie ir gados veci cilvēki. Otra sāpju grupa ir ar konkrēto slimību vai tās ārstēšanu saistītas sāpes. Piemēram, audzējs ir liels, tas cauraudzis nervu apvalkus vai arī izoperēts, taču palikuši rētaudi, kas skar nervus. Ķīmijterapija, staru terapija mēdz izraisīt perifēro neiropātiju. Nervu sistēmas atbildes reakciju uz kairinājumu dēvē par fizioloģiskām sāpēm, kas rodas, ja tiek aktivēti ādas vai dziļāko audu – muskuļu, kaulu – sāpju receptori. Savukārt neiropātiskas sāpes rodas nervu sistēmas disfunkcijas vai bojājumu dēļ. Ļoti bieži pacienti cieš no jaukta tipa sāpēm, kuras izraisa dažādi faktori," skaidro Signe Plāte.
Nav jābūt lielam audzējam, lai sāpētu, arī mazs audzējs var izraisīt stipras sāpes – tas jāņem vērā.
Taču lielākā problēma tomēr ir progresējoši audzēji, kas slikti padodas ārstēšanai, šādos gadījumos gandrīz vienmēr tos pavada spēcīgas, progresējošas sāpes. "Medikamenti sāpju novēršanai ir pieejami, un tos terapijā ārsti onkologi izmanto. Nepieciešamības gadījumā iesaistās arī algologs, lai izvērtētu, cik stipras ir sāpes, vai ir atsevišķi sāpju uzliesmojumi, arī lietojot pretsāpju medikamentus, un cik bieži tie ir. Sāpes nedrīkst atstāt bez ievērības nevienā slimības stadijā. Ja ir pietiekama pretsāpju terapija, pacientiem ir labāka atbildes reakcija arī uz operāciju, staru un ķīmijterapiju. Pēcāk to novēršana būtiski ietekmē atveseļošanās procesu vai slimniekiem, kuriem diemžēl onkoloģisko saslimšanu likvidēt neizdodas, – dzīves atlikušās daļas ilgumu un kvalitāti," skaidro S. Plāte. PVO rekomendācijas nosaka pakāpenisku terapijas izvēli – no vājākas darbības preparātiem, kādi ir nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (ibuprofēns, diklofenaks), nepieciešamības gadījumā pārejot uz vājiem (tramadols, dihidrokodeīns) un, ja vajag, tālāk uz stipriem opioīdiem (morfīns, fentanils).
Ģimenes ārstiem trūkst resursu
Kad slimnieks no stacionāra tiek izrakstīts, viņš saņem ārstējošā ārsta rekomendācijas turmpākajai aprūpei, tajā skaitā par nepieciešamajiem pretsāpju medikamentiem, un turpmāk atrodas ģimenes ārsta aprūpē. "Ģimenes ārstam nav problēmu nodrošināt onkoloģijas slimnieku ar atsāpinošajiem medikamentiem, gan to klāsts, gan pieejamība ir pietiekama un tie ir kompensējamo zāļu sarakstā, tādēļ pacientam nav jāuztraucas par papildu izmaksām. Taču ģimenes ārsts slimnieku aprūpi neveic viens. Bieži vien šiem slimniekiem nepieciešama ne tikai recepte zālēm, bet arī specifiska aprūpe, piemēram, dezintoksikācijas procedūras, katetru, stomu nomaiņa, brūču aprūpe un tā tālāk. To parasti veic medmāsa, kas dodas aprūpēt pacientu pie viņa uz mājām.
Ja Rīgā un, iespējams, lielākajās Latvijas pilsētās medmāsas pakalpojumus slimniekiem nodrošināt iespējams, tad reģionos tā ir liela problēma.
Pirmkārt, tīri fiziski nav kompetenta personāla, kas varētu šādu aprūpi veikt, medicīnas darbiniekiem ir grūti nokļūt pie slimniekiem, jo tie dzīvo, piemēram, lauku mājās vai vietās, kas ir tālu no medicīnas iestādes un vienīgā iespēja, kā nokļūt pie slimnieka, ir ar auto. Jautājums – kas to var nodrošināt? Pacienta tuvinieki, ārsta prakse, pašvaldība? Rezultātā pakalpojums ir dārgs, turklāt medicīnas jomā ir izteikts vidējā medicīniskā personāla trūkums. Šie pacienti, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe, lielākoties ir ļoti smagi slimi un aizvada savas dzīves pēdējās dienas. Līdz ar to aprūpētājam vienlaikus jāspēj sniegt ne tikai medicīnisko, bet arī psiholoģisko atbalstu. Šis darbs ir grūts gan fiziski, gan emocionāli, un medmāsu pašreizējās algas nav motivējošas," stāsta ģimenes ārsts Ingars Burlaks.
Nav skaidrības par budžetu
Signe Plāte uzskata, ka jābūt izstrādātai noteiktai kārtībai, kā no stacionāra izrakstītie slimnieki saņem ģimenes ārsta aprūpi, cik pieejami ir algologi, kas specializējas tieši sāpju novēršanā. Patlaban gan onkoloģijas slimnieki, gan citi pacienti veido vienu rindu uz šo speciālistu pakalpojumiem.
Pēc S. Plātes domām, patlaban situācija ir neadekvāta, jo paliatīvās aprūpes pieejamīga krasi atšķiras Rīgā un reģionos. "Protams, nevar vainot ģimenes ārstus. Arī viņi, īpaši reģionos, ir ļoti noslogoti un arī budžeti ir tādi, kādi ir. Latvijā nav paliatīvās aprūpes centru, par hospisa centriem nemaz nerunājot! Daļai pacientu, kam ir neārstējamas slimības, nav jāatrodas slimnīcās, viņiem nepieciešama vienīgi atbilstoša ikdienas aprūpe, aizejot no dzīves, psiholoģiskais atbalsts. Vajadzētu nodalīt paliatīvās aprūpes budžetu no akūtai ārstēšanai paredzētajiem līdzekļiem, jo patlaban bieži vien viss saplūst vienā katlā, kas nav pareizi, jo rada nevajadzīgu noslodzi tām slimnīcu nodaļām un personālam, kam primāri būtu jānodarbojas ar akūtu saslimšanu ārstēšanu," uzsver S. Plāte.