«Dažreiz cilvēki atbrauc ekskursijā un domā, ka te būs kas līdzīgs Spodrības rūpnīcai. Es tad saku – nē, mēs neesam ražotāji, esam mākslinieki, amatnieki, ģimenes darboņi, radām ar rokām,» smaida Anna Jurgaite, kuras ziepju un citu ķermeņa kopšanas labumu darbnīca Ezervanna iekārtota viņas dzimtas mājās Bikstos, bēniņu stāva omulībā. «Tikai pagājušajā gadā atvērām savu mājaslapu un e-veikalu, līdz tam pietika ar Facebook profilu. Tad arī ar vīru Mārci apsēdāmies un tā nopietnāk parunājām, kas mēs, Ezervanna, īsti esam. Viegli atnāca sauklis Rokām radīts, stāstiem apvīts. Gleznoju ziepju gleznas, un mans molberts ir nerūsējošā tērauda katls, bet ota – koka karote.»
Māja ar vēsturi
Mājas augšstāvā notiek viss – te top ziepes, krēmi, skrubji un lūpu balzami, tiek uzņemti ekskursanti un radošo meistarklašu dalībnieki. Lai gan sākumā tā neesot bijis iecerēts, tagad Ezervanna ir Annas maizes darbs. Savu lomu tajā nospēlējusi pati dzīvesvieta. Tuvu Bikstu ciematam, tomēr starp laukiem, pļavām un mežiem iegūlušie Priedaiņi ir viena no Bikstu muižas kādreizējām kalpu mājām, pēc skata – pati kā pusmuižiņa. Anna stāsta: «Jau mani senči no mammas puses kā kalpi strādāja Bikstu muižā. Pirmās brīvvalsts laikā vecmamma ar vectēvu šajā mājā bija rentes zemnieki, rentēja no jaunsaimniekiem 25 ha zemes. Okupācijas vara vectēvu kā aizsargu izsūtīja, tā viņš arī palika ogļu raktuvēs kaut kur Japānas galā. Savukārt šeit padomju laikā bija pieci komunālie dzīvokļi kolhoza darbiniekiem. Tā es atceros savu bērnību – malkas plīts virtuvē un viena dzīvojamā istaba vecmammai un mums. Ūdens no akas, vienīgā ērtība – elektrība.» Pēc atmodas Annas ģimene māju izpirka no īpašnieces, kura jau bija iedzīvojusies Zviedrijā un atgriezties nolaistajā īpašumā negrasījās. Anna smejoties piebilst – lai gan izklausās pēc stāstiņa par Nigērijas princi, kas nezina, kur likt savu bagātību, vecākiem tiešām bijis foršs onkulis Austrālijā, kas aizlienēja naudu lielajam pirkumam. «Un pēc tam ģimene vienkārši izvēlējās uzturēt šo saimniecību.»
Annai, protams, bijis posms ar studijām un darbiem galvaspilsētā, un sajūtu «es taču dzīvošu ārzemēs, ne jau laukos!». Bet pēc laika vērtību sistēma mainījās, vajadzēja arī sākt pieskatīt vecomammu Priedaiņos. 2014. gadā Anna ar Mārci, «tādi pusjaunieši ar mugursomām plecos», pārvācās uz šejieni. Lai braukātu uz darbu Rīgā, sakrāja naudu opelim.
«Vīrs ir ar pavāra arodizglītību un nepabeigtu psihologa augstāko izglītību. Mēs satikāmies aviācijā, un tagad Mārcis ir klīnisko pētījumu speciālists. Man pašai ir bakalaura grāds tūrisma un viesmīlības uzņēmumu vadībā, šajā jomā nostrādāju septiņus gadus. Vēl sešus gadus nolidoju mūsu nacionālajā lidsabiedrībā,» Anna stāsta par abu profesionālo pieredzi. Tomēr dinamiskajā ikdienā ar cilvēkiem, klientu apkalpošanu, viesmīlību pienāca brīdis, kad viņa attapās fiziski un garīgi izdegusi. «Es aizgāju no darba un sapratu, ka man ir kaut kas jāmaina, jāsāk dzīvot citādi un tas jādara šeit, laukos.»
Nākotnes drošības spilvenam Jurgaiši īpašumā ir sastādījuši 40 valriekstu koku, bijis arī neveiksmīgs mēģinājums audzēt fazānus, taču visai drīz kļuva skaidrs – nekādas lauksaimniecības Priedaiņos nebūs. Ziepju vārīšana aizsākusies nejauši. Gan Anna, gan Mārcis ir «ziepju cilvēki» – tā ir vesela sabiedrības daļa, teju subkultūra, kas labprātāk ķermeni un arī matus mazgā ar ziepēm, nevis dušas želejām un šampūniem. Ziepju patēriņš līdz ar to mājās vienmēr bijis prāvs, un, pamazām izsīkstot bezdarbnieka pabalstam, Anna domāja radoši, kā sadzīvē ietaupīt. «Tā kā man bija maz līdzekļu, bet daudz laika un angļu valoda ir mana otrā domāšanas valoda, pašmācības ceļā lasīju, klausījos, skatījos visā plašajā internetā, līdz saņēmos par saviem pēdējiem 150 eiro nopirkt izejmateriālus, lai pamēģinātu uzvārīt ziepes,» Anna stāsta. Visu garo ziemu eksperimentējusi ar ziepju receptēm. «Apziepējusi» visus savējos, tad arī draugus, deju kolektīva kolēģus. Cilvēki pamazām sāka prasīt ziepju papildinājumus. 2017. gadā Anna piereģistrēja saimniecisko darbību VID un ar ziepju pilnu groziņu aizbrauca uz savu pirmo tirdziņu. Un tālāk – vienkārši turpināja.
Augi, stāsti, aktiermāksla
Ja visapkārt ir dabas dāsnais augu klāsts, nav pat īpaši jāpiepūlas, lai to izmantotu. Izej laukā un salasi! Gandrīz nekas nav speciāli jāaudzē, bet dārza kliņģerītes, kumelītes, piparmētras, lavanda paslinkai dārzniecei galvassāpes nesagādā. Sākot iestrādāt augus ziepēs, Anna īpaši neaizdomājās, kā viņas galva un rokas pašas zina, kas ar kuru augu darāms un kāpēc. Kad ciemiņi brīnījās par Annas zināšanām, viņai pielēca – mazotnē kopā ar māsu un brāli viņi negāja bērnudārzā, bet auga, vecāsmammas pieskatīti, un no viņas ikdienā plūstošā informācija par augu pasauli ir dziļi iearhivēta Annas «cietajā diskā».
No augu eļļām un sārma vārītas ziepes ir dabīgs produkts, kas arī neprasa īpašu iepakojumu. Anna atbalsta cilvēkus, kas cenšas dzīvot un darīt pēc iespējas zaļāk, taču viņa distancējas no kareivīga «eko-šmeko» virziena. «Jā, es izmantoju augus, radu ziepes no nulles, bet tā ir zinātne, ķīmija, un ķīmija mūsdienās mums ir visapkārt, lai gan cilvēki nereti to lieto kā lamuvārdu – ka ķīmija ir kas slikts, no kā jāvairās. Bet tā jau gluži nav. Arī tas, kāpēc kokiem ir zaļas lapas, ir ķīmija.»
Ziepju izgatavotāju starp Latvijas amatniekiem netrūkst, bet Ezervannai nu jau ir visai kupls sekotāju pulks. Kas ir veiksmes pamatā? Anna teic – lai kā viņai gribētos tikai savos bēniņos vārīt ziepes un pārstrādāt augus, nevar iztikt bez rosīšanās soctīklos. Cilvēkiem patīk, ka ar viņiem parunājas, kaut ko parāda, pastāsta, arī komunikācija tirdziņos ir no svara. «Nezinu, varbūt man sanāk labāk muldēt nekā citiem,» Anna smejas. «Vienmēr esmu bijusi tāda nodegušā teātra aktrise. Studēt tūrismu aizgāju tikai tāpēc, ka gribēju stāties aktieros, bet no ģimenes dzirdēju – vai, meitiņ, ar to taču naudu nenopelnīsi! Tad nu šis viss ir mans teātris un skatuve, manis radītie darbi ir mani aktieri, un es esmu režisore.»
Ar katra veida ziepēm saistās savs stāsts, un katrs jauns produkts tiek «kristīts» jeb tiek pie īpaša nosaukuma. Anna kā piemēru min ziepes Līdumnieks, kuras vārot sārms tiek šķīdināts Jaunpils alus darītavas alū, receptē ir arī malts mārsils, ogle, sarkanie māli, priedes ēteris, viršu ziedi. «Vārot ziepes, jūtu smaržu, tekstūru un domāju – kas tu esi? Līdumnieka gadījumā redzu sev acu priekšā tādu kā filmu – mežs, izcirsts līdums, deg celmi, kūp dūmi, smaržo zeme un virši, stiprs vīrietis cērt kokus, viņam slāpst, un viņš grib padzerties aukstu alu... Tīņiem ekskursijās gan liekas, ka šīs ziepes smaržo pēc kokakolas,» Anna stāsta. Jauni produkti top ik pa laikam, lai gan visvairāk viņai sirdi silda pastāvīgo klientu turēšanās pie saviem favorītiem.
Sortiments mainās, bet tajā vidēji ir 15–20 ziepju veidu. Arī ķermeņa krēmi Mango tango un Liepas satumst, ko var saukt par Ezervannas superproduktu – to čakli pērk, cilvēkiem neapnīk. Stabili turas sejas krēms Pļavas meita, lūpu balzami. Kurš «bērns» Annai pašai vismīļākais? «Visi mīļi, bet, tā kā ar šo smaržīgo produktu strādāju nu jau ilgi, pašu mājās izvēlamies mazgāties ar visādām «jocīgajām» ziepēm, piemēram, ar tomātu un bazilika ziepēm, ar Līdumnieku. Visvairāk mīlam bērza darvas ziepes, kas arī pircējiem pēc rozēm, lavandām un liepām ir ceturtās iecienītākās.»
Ar trim paņēmieniem
Ezervannas ziepju pamata izejviela ir augu eļļas un sārms, kas šķīdināts ūdenī vai kādā citā šķidrumā – kazas pienā, alū, upenēs, tomātos, burkānu, alvejas, ķirbju vai bērzu sulā utt. Augus produktos var iekļaut ar trīs metodēm, Anna atklāj. Pirmā – sažāvē, saberz un taisi skrubi vai pievieno ziepēm skrubja efektam. Otra metode, ko Ezervannā plaši izmanto, ir augu izvilkšana jeb miecēšana eļļā. Darbnīcas saimniece cilā trīslitru burkas, kurās ar eļļu aplietas kliņģerītes, asinszāle, tomātu un paprikas ziepēm top arī paprikas pulvera izvilkums olīveļļā. Savukārt trešais veids ir ziedūdeņi jeb hidrolāti. Šādi augu destilāti ir sterilāki un vērtīgāki, tāpēc tiek izmantoti krēmu gatavošanai.
Daļu izejvielu Anna iepērk, tai skaitā ēteriskās eļļas produktu aromātam. Lai izvārītu katlu ar ziepju masu, vajadzīga vesela diena. Tad to salej garenās koka veidnēs, nākamajā dienā sagriež gabalos, un pēc tam ziepēm ir vēl 5–6 nedēļas jāžūst. Anna stāsta, ka aktīvākā ziepju vārīšana Ezervannā notiek divreiz gadā – septembra beigās/oktobrī un janvārī/februārī. Procesā iesaistīta visa ģimene. «Esmu vergturis, nevienam algu nemaksāju,» Anna smejas. «Mazajai meitai ļoti patīk lasīt augus pļavā. Mana mamma, kam ir 80 gadu, ziemā griež šiltītes un saiņo ziepes, vīrs decembrī strādā bez brīvdienām – piecas dienas savā pamatdarbā, bet sestdien un svētdien ar ziepēm pa tirgiem.»
Lai gan tirgošanās pamatā norit ar interneta un pakomātu palīdzību un arī Ezervannas klātienes viesi šo to nopērk, tirdziņu apmeklējums aizvien ir aktuāls. «Jau zinām, kur mūs gaida, kurp ir jēga doties. Uz vietējiem tirgiem Dobelē, Saldū, Jaunpilī, Tukumā dodamies vienmēr, jo tur ir mūsu pastāvīgie klienti. Bet noteikti cenšamies reizi gadā aizbraukt arī kādā tālākā tirdziņā. Šaipus Daugavai mani pazīst vairāk, Latgalē vēl neesam bijuši. Pagājušajā vasarā bijām Alūksnē, un tagad arī pēc pasūtījumiem var redzēt, ka sāk rasties pircēji no tās puses.»
Dievs dod pa solim
Ziepju rūpals ienes pietiekami, Anna saka, lai gan atzīst, ka mantiskas ekstras viņai ar vīru nekad nav bijušas primārās. Aizvien brauc ar veco opelīti, arī senā māja prasa ieguldījumus, bet rēķini ir nomaksāti, visi paēduši un var atļauties patērēties arī kādai vājībai, piemēram, gardai maltītei restorānā. «Es pieļauju, ka veiksme bija tajā, ka mēs jau no paša sākuma neķērām un negrābām to, ko nevaram pacelt. Turpinājām šādu horizontālo, nedaudz uz augšu vērsto virzību. Tas laikam strādā. Kā tautasdziesmā:
Dievs man deva, dievs man deva, Dievs rokā neiedeva. Dievs man deva pa soļam, Pa solīša galiņam.
Man liekas, tā ir ļoti laba pieeja, kā dzīvot. Cilvēki dažreiz jūk prātā tāpēc, ka paši sev izvirza pārāk lielus mērķus, ļoti forsē un izdeg. To saku pēc pieredzes. Tagad zinu – lai es dzīvotu fiziski un mentāli veselīgi, nedrīkstu neko forsēt, man ir vienkārši jāplūst,» teic Anna.
Izaicinošākais viņai esot soctīklu mārketings un uzturēšana, sevišķi tikšana galā ar komentāru «troļļiem». «Tāpēc arī savulaik aizgāju no algotā darba ar cilvēkiem, jo visu ļoti laidu caur sevi, nemācēju norobežoties. Taču tagad tas reizē ir arī mentālais fitness – jāsaprot, ka ir O.K. kādu nobloķēt, neatbildēt uz kādu komentāru vai to izdzēst. Tu neesi nevienam parādā, it īpaši tādam, kurš tev vemj virsū,» Anna saka, bet uzsver, ka pārsvarā kā atbalstošu aizmuguri tomēr jūt cilvēku pozitīvo enerģiju. Mentālo fitnesu viņa praktizē arī sijājot, kurus gribētājus ņemt pretī uz radošajām meistardarbnīcām pie sevis mājās un kurus ne. «Sev saku – drīkst arī atteikt, jādomā arī par sevi, visu pasaules naudu nenopelnīsi un arī nevajag. Tie, kas savā dzīvē ir saskārušies ar trauksmi, zina, ka tā simtprocentīgi nekad nepāriet, bet ar to vienkārši ir jāstrādā. Sevi vairāk jāmīl un jāmāk pateikt nē.»
Ezervannas saimniece vēlas palikt tuvu saviem klientiem, tāpēc izaudzēt darbnīcu par lielu ražotni viņa negrib. Taču nav arī tā, ka negribētos augt vispār. «Tiesa, mums uz kādu laiku vertikālā augšana ir atlikta, jo 2021. gadā piedzima meitiņa Rūta. Šobrīd Ezervannā virzāmies horizontāli, jo mums ir svarīgāk būt ar meitu, gribam dzīvot pilnvērtīgi kopā ar viņu, nevis norakties darbos un nogrūst šo tik ilgi gaidīto brīnumu kaut kur stūrī.»
Ģimenei netālu ir vēl viens mantots īpašums – bijusī muižas moderes māja Ezerkalnos pie Bērzes upes uzpludinātā dzirnavu ezera –, kas arī inspirējis Ezervannas nosaukumu. Nākotnē no turienes darbību plānots pārcelt uz šejieni. Daļēji Mārcis šo vidi jau ir sakopis, taču tā vēl prasa pūles un ieguldījumus, tāpēc pagaidām, kamēr Rūta vēl maza, Jurgaiši šurp vasarās atstaigā nopļaut zāli un pasapņot, kā te viss reiz būs.