Dzīves filosofija
Apzīmējumu "permakultūra" (permanent cultur, agriculture – Latvijas Permakultūras biedrība šo jēdzienu skaidro kā pastāvīgu, ilgstošu kultūru un lauksaimniecību, pēc būtības – ilgtspējīgu un viedu saimniekošanu) mēdz izmantot daudzviet: dārzniecībā, ekociematos, apmācību programmās un kursos, domubiedru tīklos, pārmaiņu iniciatīvās. Permakultūra ir ne tikai saimniekošanas forma, bet savā ziņā pat dzīves filosofija, kas apvieno domubiedrus un praktiķus daudzviet pasaulē – tiek rīkoti semināri, pieredzes apmaiņas, pat festivāli: tāds notiek arī Latvijā.
Mūsdienu lauksaimniecība un patiesībā ne tikai masveida ražošana, bet nereti arī rosīšanās mazdārziņos ir vērsta uz maksimāli lielākas ražas ieguvi, tādējādi noplicinot augsni. Industriālajā lauksaimniecībā dažādu mākslīgās mēslošanas līdzekļu un pesticīdu tiek lietots tik daudz, ka tā ir ļoti būtisks dabas piesārņotājs. Ar minerālmēslu lietošanu grēko arī mazdārziņu saimnieki – aiz nezināšanas vai ieraduma pēc kaut kas tiek uzkaisīts, aplaistīts no gatava iepakojuma un bieži vien tā šķiet ērtāk un iedarbīgāk – nopirkt jau gatavu līdzekli gurķim, tomātam, zemenei, kur jau sastāvs it kā izveidots speciāli konkrētās kultūras atbalstīšanai, nepadomājot par negatīvajiem blakusefektiem.
Vēl viens no permakultūras principiem ir piemēroties konkrētajai videi un mijiedarboties ar to, nevis cīnīties pret apstākļiem. Tas arī nozīmē, ka jāizvēlas konkrētajai videi atbilstoši augi un jākombinē tādi, kas ir savstarpēji saderīgi. Permakultūras dārzos katrs augs pilda daudzas funkcijas. Lielie koki pasargā citus no salnām, saules. Citi ir derīgo kukaiņu pievilinātāji, citi kaitēkļu atbaidītāji, citi augsnes struktūras uzlabotāji.
Der pat sliņķiem
Permakultūra der gan palodžu dārziņu īpašniekiem, gan mazdārziņu saimniekiem, bet tikpat labi šīs metodes var izmantot lauksaimnieki ar nopietnām zemes platībām. Metodes vienlaikus ir tradicionālas un videi draudzīgas, taču arī iedarbīgas un, kā smejas agronoms Māris Narvils, kurš lasa lekcijas un vada praktiskās apmācības par permakultūru, tā labi der sliņķiem.
Neaizstājami permakultūras elementi ir lietus ūdens izmantošana un knifiņi, kā mazāk izmantot ūdeni, laistot pēc iespējas retāk, komposts un mulča, kā arī augu seka – katrs kultūraugs patērē dažādu barības vielu un mitruma daudzumu, uzkrāj atšķirīgu sakņu un pēcpļaujas atlieku masu, atšķirīgi ietekmē augsnes fizikālās un ķīmiskās īpašības, sējumu nezāļainību un vēl daudzas citas lietas, tādēļ ļoti svarīgi ir izvēlēties piemērotu priekšaugu un pēcaugu sistēmu dārzā. Nozīme ir arī tam, kādi augi aug cits citam kaimiņos. Ražas, salīdzinot ar monokultūru audzēšanu, pieaug par 10–25 procentiem, jo tiek ierobežotas negatīvās sekas, kas rodas, audzējot vienu un to pašu kultūraugu vairākas sezonas pēc kārtas. Piemēram, pākšaugiem ir tendence atjaunot slāpekļa līmeni augsnē, kas nākamajā sezonā būs nepieciešams zemeņu audzēšanai. Zemenes savukārt paņem daudz resursu no augsnes, tādēļ pēc tām vēlams stādīt attiecībā uz barības vielām mazprasīgākus augus. Augseka ir plaša tēma, ko pētīt un izzināt, taču pamatus, kurš augs ar kuru vislabāk "draudzējas", var itin viegli atrast internetā.
Pūres dārzkopības pētījumu centra eksperte Līga Lepse skaidro pamatus, kā gadu no gada veidot dobes pēc augu sekas principiem – tauriņzieži bagātina augsni ar slāpekli, tāpēc ir labi augi visas augu sekas ķēdes sākumam, lapu dārzeņiem lapu veidošanai vajadzīgs daudz slāpekļa – tie būs labi otrā gada augi, tad seko kultūraugi, kas veido augļus, pēcāk sēklas, bet visbeidzot sakņaugi. Protams, ne visas dobes varam sākt tieši ar šādu secību, jo vienā un tajā pašā gadā gribam sēt gan pupas, gan burkānus un kāpostus. Taču turpmākajos gados ieteicams sekot iepriekš aprakstītajai formulai.
Bez mulčēšanas neiztikt
Dabas resursu maksimāla izmantošana dārzkopībā nav arhaisms, un lietus ūdeni laistīšanai vāc pat modernās pilsētās. To noteikti vērts ieviest jebkurā mazdārziņā! Resurss, kas saglabā augsnē mitrumu un vienlaikus palīdz cīnīties pret nezālēm, kā arī noder augsnes barības vielu uzlabošanai, ir mulča. Permakultūra bez mulčēšanas nav teju iedomājama! Pareizi mulčētas dobes vasaras gaitā var tikpat kā nelaistīt, un šādi var audzēt pat tomātus, pirms tam sagatavojot augsni ar kompostu un kārtīgi salaistot, bet virskārtu pārklāt ar vismaz 10 centimetru mulčas kārtu no salmiem vai siena. Vasaras gaitā mulču var papildināt ar nopļautas zāles kārtiņu. Satrūdot mulča kalpos par mēslojumu augsnei. Ap pašu tomāta stumbru mazliet jāatstāj brīvs diametrs. Pēc līdzīga principa var audzēt arī kartupeļus, bumbuļus stādot seklās bedrēs un kā virskārtu klājot teju pusmetru augstu salmu kārtu. Arī nezāles netiks cauri un būs jāizrauj tikai "nekaunīgākās". Mulčēt var gandrīz visus augus!
Starp citu, jo mazāk laistīsiet, jo labāk saglabāsies augsnes barības vielu sastāvs – arī tādēļ ir vērtīgi jau sākotnēji izveidot maksimāli mitrumu uzturošu vidi. Noderīgi ir arī dobēm izveidot maliņas vai dēstīt augstajās dobēs, kas veidotas no mulčas, lapu, zaru, komposta un melnzemes kārtām.
Arī stādīt puķes un dažādu sugu augus pamīšus nav haoss, bet prātīga izvēle: augi ar intensīvu smaržu atbaida kaitēkļus, savukārt koši ziedošie augi piesaista apputeksnētājus – kādu pļavas stūri der iesēt pat mazdārziņā!