Dzīvot saskaņā ar dabu. Izmantot esošos resursus. Saimniekot ilgtspējīgi, – tie ir permakultūras pamatprincpi. Izklausās skaisti un iedvesmojoši, bet ko tas nozīmē, darbojoties praktiski?
Dārzs var būt arī tikšanās vieta sabiedrības saliedēšanai – sevišķi, ja tas izveidots pilsētas vidū, industriālos rajonos starp auto plūsmām un daudzstāvu celtnēm. Mūsdienās urbānā dārzkopība sen vairs nav jaunums un arvien stabilāk ienāk arī Latvijā.
Augusts dārzā ir viens no skaistākajiem mēnešiem, kad viss vēl zaļo un zied, bet vienlaikus jau ienākusies raža. Daba lutina ar siltiem vakariem un sienāžu dziesmām, un dārzkopis var ne tikai rosīties, bet beidzot piesēst un baudīt. Tāpēc nost ar vecajiem krokšiem un neglītu krāsu spaiņiem! Esam pieraduši, ka dārza inventāram jābūt praktiskam un ērtam, estētiku atstājot otrajā plānā, taču gan saimniekot, gan atpūsties dārzā var acij tīkami. Skaistuma cienītāji gan Latvijā, gan pasaulē rada dārza dizaina priekšmetus, kurus lietot un aplūkot ir īsta bauda.
Līdz šim pavārs Ēriks Dreibants izsmalcināti ir slīpējis savu prasmi atrast, sajust un uzlikt uz gardēžu šķīvja pašmāju dabas garšu. Tagad viņš neatlaidīgi mācās ne tikai atrast to dabā, bet ieaicināt arī savā Pavāru mājas pārdzimstošajā pagalmā, paša un domubiedru rokām veidojot Dabas vērotāju dārzu Līgatnē upes, mežu un pauguru ielokā.
Šis pavasaris ne vienam vien radīja pēkšņu vēlmi tikt pie ''sava pleķīša zemes'', kur lēnu garu rušināties un brīvos brīžos laiskoties. Taču cik viegli vai grūti ir pie tāda īsta mazdārziņa tikt, to iekopt un izaudzēt pirmās dilles un dārzeņus? Var gadīties, ka bietes neizdīgs un pats vienā brīdī vispār saputrosies, kurā dobē kas ir atrodams, taču gandarījumu tas nemazinās un nākotnes plānus ne tik.