Atkal Rainis mums pie vienas… Šodien Dzejas dienām vairs nav tā pretstāves spara, kāds bija 60. gados un līdz pat 80. gadu beigām, kad cilvēki nāca, lai dzirdētu Ēzopa valodā izteiktās latviešu brīvības alkas, jo tā bija vienīgā legālā iespēja tādas izteikt.
Teikt, ka it kā mazajā Latvijā trūktu skaļu skandālu un gribētājiem nebūtu par ko mēles trīt, nudien nevar. Turklāt – tas attiecas gandrīz uz jebkuru jomu, sākot ar tik piezemēti netveramajām politikas spēlēm un beidzot ar pavisam reālām aizturēšanām, kur kādreiz apmierinātu un smaidīgu augstu šefmaņu sejas pēkšņi izstiepušās jau pavisam citās grimasēs.
Dīvaini, bet fakts, ka laikmetā, kad analfabētisms vismaz šajos platuma grādos vairs nav ne pieņemams, ne arī kas ierasts, bet lasītprasme pieder pie izglītības pamatiemaņu komplekta, tik daudz tomēr jārunā par lasīšanu. Tā īpaši jāveicina. Pat kampaņas jāveido. Par to jādiskutē. Un jādomā, kā popularizēt.
Trīsdesmit gadu kopš Baltijas ceļa. Pirmajā mirklī šķiet – ko tur daudz atzīmēt un īpaši atcerēties. Līdz apaļajiem piecdesmit vai pat bībeliskajiem četrdesmit vēl krietni pietrūkst. Tomēr jāatzīst, ka trīs desmitgades ir gana ilgs laiks – tie, kas tajā laikā vēl bija mazi bērni un pusaudži, nu jau kļuvuši par visaktīvāko sabiedrības daļu, pieņem lēmumus un piedalās valsts vīzijas veidošanā. Kurp tā mūs ved?
Cik bieži jūs lamājaties? Esat piefiksējuši, kuros gadījumos bez stiprāka vārda neiztiekat un kad atklājat jaunus apvāršņus savā leksikas krājumā? Iemeslu jau netrūkst – vasara pārāk īsa, uz ceļiem bedres un kur-tie-velosipēdisti-skatās, politiķi ne tādus lēmumus pieņem, vajadzīgajā brīdī neviens nepalīdz, un vispār – arī laika vienmēr par maz, apkārt vieni vienīgi nejēgas… Tiešām jāatzīst – ir mirkļi, kad bez tāda sulīga, patiesi un no sirds nākuša, vārda nudien nekādi neiztikt.
Ja homeopātijas princips ir ārstēt līdzīgo ar līdzīgo, vai tas nozīmē, ka sasitumi būtu jāārstē ar beisbola nūju? – reiz vaicājis kāds homeopātijas noliedzējs un saņēmis atbildi: protams, tikai beisbola nūjai jābūt zobbirstītes lielumā, homeopātija taču. Šajā SestDienas numurā uzzinām, ka eirobirokrāti, kam līdz šim daudz labāk par reālu problēmu risināšanu padevās gurķu izliekuma leņķa regulēšana, ir saņēmuši dūšu un ķērušies klāt arī šai leģendārajai pseidozinātnei. Ja viņiem veiksies, no homeopātijas var palikt tikai anekdotes, kā šī par lidmašīnu, kuras salonā ieskrien stjuarte, sauc: "Vai te ir kāds homeopāts?" un uz jautājumu, kas noticis, atbild: "Astrologam slikti!"
Pēdējās desmitgadēs visā pasaulē aizvien vairāk uzmanības pievērš sportošanas blakus efektiem, – savu rakstu šajā SestDienas numurā sāk Iļja Poļakovs, iedvesmojies no vislielākās starptautiskās futbola nometnes Football for Friendship jeb Futbols draudzībai apmeklējuma.
Tagad atceroties laiku, kad amerikāņi lidoja uz Mēnesi, varu arī konstatēt, kurā klasē mums skolā sākās pastmarku krāšanas drudzis, jo viena no iekārojamākajām pastmarkām bija Savienoto Valstu 10 centu marka ar astronautu, kurš nokāpj uz Mēness virsmas, un uzrakstiem lieliem burtiem UNITED STATES un FIRST MAN ON THE MOON.
Atzīstu ziņa, ka tapis pasaulē pēdējais leģendārais Beetle automobilis, man lika kaut kā saskumt. Ne tāpēc, ka ēras beigas, vienkārši kaut kādas jaukas tās "moģīlītes" bija. Nu tādas, ka gribējās pasmaidīt katru reizi, kad ielās sanāca ieraudzīt. Tagad bieži tik līdzīgie auto, no kuriem lielākā daļa no aizmugures gluži vienkārši izskatās pēc štancētām bulciņām, tādas emocijas nerada. Vai tas nozīmē, ka skaistums cīņā ar praktiskumu zaudējis? Negribētos ticēt. Turklāt – radītas tak tās vabolītes bija taisni tādēļ, lai kļūtu par praktisku tautas auto…
Nesen sarunās gudrā sabiedrībā uzzināju, ka pētnieku aprindās pavisam oficiāli tiek lietots burvīgs jēdziens "tā kā ģimene". Neviltoti sapriecājos par tādu atjautību, jo šis nieka "tā kā" gandrīz jebkura vārda priekšā nudien izskaidro ļoti daudz dažādu dīvainību sabiedrībā, kas līdz šim man likušās ačgārnas vai vismaz neizprotamas.
Šogad ir cerības uz labu graudu ražu, vēsta ziņu dienesti. Tā kā latvietis ir vairāk gliemezis nekā putns, viņu daudz vairāk par graudiem interesē kāda cita raža – sēņu raža. Feisbukā esot iespējas stučīt par tev nepatīkamiem viedokļiem. Ja man mazbērni būtu ierādījuši visus feisbuka izmantošanas smalkumus, es noteikti vasarā kļūtu par stukaču, tiklīdz pamanītu, ka kāds tur ielicis baraviku klājiena bildi tieši darbadienas rītā ar piebildi "nevarējām vien nolasīties" vai kaut ko tamlīdzīgi aizskarošu.
Vieni otriem liekas tracinoši lēni. Otriem pirmie – nepieklājīgi skaļi. Trešie iebāzuši galvu viedierīcēs tā, ka pat šķiet: arī enerģiju tie uzņem nevis ar ēdienu, bet no elektrības vada kopā ar savu glāstāmo draugu. Bet ceturtie smaida pa visu seju vai nešpetni kliedz – kā nu šķiet tā brīža situācijā atbilstošāk – un visu nenogurstoši vēro, uzsūcot sevī un laikam taču jau kaut kur noglabājot, lai pēc kādiem gadiem vilktu ārā un piedāvātu jau kā savu, paša kompilēto izpratni par to, ko nozīmē būt kādas paaudzes pārstāvim.
