Neesmu šajā pasaulē gana sen, lai būtu pieredzējis pašus sirdsdarbības frekvences monitorēšanas tehnoloģiju pirmsākumus sportā, tomēr pietiekami, lai atcerētos laikus, kad tā vēl nebija treniņprocesa ikdiena. Ilgstoši sporta zinātnē pastāvēja dažādas metodikas, kā sirdsdarbības frekvenci noteikt ar palpācijas metodi. Patiesībā tā darbojas joprojām – īpaši jauniešu sportā, kur dažādu iemeslu dēļ tehnoloģiju lietojums ir ierobežots, vai arī tajos brīžos, kad galīgi negribam ticēt monitorā redzamajam. Pārsvarā palpācijas metode nozīmēja pulsa skaitīšanu 6 vai 10 sekundes, rēķinoties ar to, ka sirds ritms mērīšanas laikā samazinās. Garāks mērījums ļauj iegūt mazāk «apaļus» skaitļus, taču vienlaikus zaudējam precizitāti pulsa krišanās dēļ, kas trenētiem cilvēkiem notiek īpaši strauji. Nebija arī jābūt matemātikas klases pirmrindniekam, lai no šiem mērījumiem spētu izrēķināt, uzsveru, aptuveno sirdsdarbības frekvenci attiecīgās sporta nodarbības ietekmē.
Jāpiebilst, ka vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ne vienmēr bija pieejami sporta (vai ikdienas) rokas pulksteņi ar sekunžu rādītāju (un reizēm arī vajadzīgo displeja apgaismojumu), ko šādiem mērķiem izmantot. Līdz ar to pulsa monitorēšana treniņa laikā nemaz nebija tik vienkārša un pašsaprotama, kā varētu šķist.
PUSGADSIMTA PROGRESS
Pāreja uz modernāku pieeju par palpāciju notika relatīvi strauji. Kamēr medicīnā sirds ritmu jau labu laiku mērīja ar elektrokardiogrammu, sportā izšķirošais pavērsiens bija brīdis, kad šo signālu izdevās «atbrīvot» no vadiem un laboratorijas. Par sākumpunktu bieži min aptuveni 1977. gadu, kad Somijas kompānija Polar izstrādāja
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!