Tradicionāli šādi notikumi, kas Meksikā un Latīņamerikā netiek piedzīvoti pirmoreiz, tiek uztverti kā varas iestāžu cīņa ar mēra sajūtu zaudējušo organizēto noziedzību, vienlaikus aizmirstot par ļoti būtisku niansi. Kriminālās struktūras uz vardarbību, kuru pret tām vērš valsts, ar vērienīgu un organizētu vardarbību atbild tikai gadījumos, kad tās pašas ir kļuvušas par varu, alternatīvu valsts varai. Kamdēļ pēc būtības šādi notikumi ir līdzvērtīgi atklātai cīņai par vienīgās varas statusu.
Pie kam Latīņamerikas un attiecīgi arī Meksikas specifika ir tāda, ka šis reģions ir būtībā nolemts nebeidzamai un vardarbīgai cīņai starp dažādām oficiālajām centrālajām varām un to alternatīvām (vietējām kopienām, dažāda veida revolucionāriem, kriminālajām struktūrām u. c.). Tajā skaitā tādēļ, ka reģiona politiskie etaloni, kuriem cenšas līdzināties mūsdienu varas struktūras – Simons Bolivars un Hosē de Sanmartins –, bija kaudiljo šī vārda pašā klasiskajā izpratnē. Harismātiski vadoņi savu personisko armiju priekšgalā, kuri radīja savas personiskās valstis.
Turpmākie divi gadsimti Latīņamerikas vēstures, raugoties no šāda skatpunkta, savukārt sastāv no nebeidzamas vienu kaudiljo nomaiņas pret citiem kaudiljo, ko tostarp sekmē arī tas, ka reģiona valstu centrālās varas parasti ir tālas (bet daudzos gadījumos arī bezgalīgi tālas) no vienkāršajiem pavalstniekiem. Tas rada visus priekšnoteikumus alternatīvu varas struktūru tapšanai. Demokrātisko principu ieviešana kaudiljo esamību nav ietekmējusi, vienīgi padarījusi to mazāk redzamu.
Viss iepriekšminētais, jāpiebilst, ir ģeniāli aprakstīts Gabriela Garsijas Markesa darbā Simts vientulības gadi un, protams, ne tikai tajā. Latīņamerikas gadījumā tas ir būtībā nebeidzams cikls, kur mēģinājumi ar dzelzs roku ieviest kārtību (atbilstīgu kārtējā kaudiljo priekšstatiem par tādu) mainās ar haosa un vardarbības periodiem. Meksikas jaunāko laiku vēsture ir uzskatāms piemērs iepriekšminētajam.
Tas, vai pastāv kāda izeja no šīs vēstures spirāles, savukārt ir atklāti neskaidrs. Teorētiskus risinājumus, protams, ir iespējams piemeklēt vienmēr, tomēr šis acīmredzami ir tas gadījums, kad jebkura politiskā teorija izrādās bezspēcīga, saskaroties ar Latīņamerikas realitāti.

