SestDienas anotācijas

Vārnu arvien vairāk

Šonedēļ, kad pavasaris vismaz ik pa laikam, vismaz viļņveidīgi beidzot gaisā jūtams, tā vien gribas par cilvēku pasauli runāt līdzībās ar putniem. Tā pavisam banāli. Nemaz nebūtu grūti atrast pāvus, vārdos nosaukt tikai savas sekstes dēļ lielīgos gaiļus un vistas kladzinātājas. Arī par gājputniem kārtējo reizi parunāt varētu un varbūt pat meklēt līdzības ar izmirstošām putnu sugām. Un tādā kontekstā ornitologa Aināra Auniņa sarunā ar SestDienu teiktais, ka pēdējā laikā pieaug vārnu skaits, iegūst jau pavisam citu nozīmi…

21. marts, 2019, 16:35

Vispārināt nevajag

Deviņdesmitajos bija tādi urbānie mīti un pilsētas spoku stāsti, kur nemainīgi figurēja melna volga un meitenītes sarkanās kurpītēs. Būtu interesanti, ja kāds britu zinātnieks vai pašmāju pētnieks izpētītu, kāpēc tieši šādas detaļas un kādus zemapziņas strāvojumus tās mūsos parāda, taču dzīvi tie mīti bija bezgala – neviens sevi cienošs tā laika pusaudzis to nenoliegs.

14. marts, 2019, 16:44

Starpstāvoklī

"Mūsu dzīve savā ziņā ir seriāls, jo mums ir konkrēta secība tam, kā jādzīvo. Mijas vecuma posmi, un mēs atrodamies starp dzimšanu un nāvi," šīs nedēļas sarunā ar SestDienu saka pazīstamais kino provokators Larss fon Trīrs. Taču šķiet, šie teikumi nav tikai viņa, tie ir kaut kur gaisā, jo visa nedēļa pagājusi tādā kā klusā sēru sajūtā. Ir jocīgi zaudēt cilvēkus, kurus nekad klātbūtnē neesi pazinis. Taču "stum, stum" skan galvā un par to gribas runāt, varbūt novēloti vēl kaut ko uzzināt, it kā pašam sava un sevis "stumšana" no tā būtu atkarīga un pat vispār iespējama.

7. marts, 2019, 16:15

Labrīt!

Pavasaris būšot garš. Ne tik garš kā Otrais karš. To Latvijas iedzīvotāji dabūja jau 1939. gada rudenī, spiesti ielaist valstī padomju karabāzes, un kopš tā laika spiesti izjust jau 80 gadus. Lai gan līdz 16.martam vēl divas nedēļas, arī šajā SestDienas numurā vismaz divi raksti vairāk vai mazāk tieši skar Otrā pasaules kara tēmu.

28. februāris, 2019, 16:35

Ideālais

Latvju tautas vēlmes un cerības sagaidīt to ideālo un īsto Valsts prezidentu brīžiem šķiet gluži vai vienā plauktā liekamas ar mazu meiteņu sapņiem par princešu kleitām un princi zirgā – nudien nav nekādu šaubu, ka tādi pastāv, bez neviena melnumiņa, gaismas nesēji, kas spēs beidzot pasauli sakārtot un pateikt, kā visam jānotiek, tikai kaut kā nav gadījušies ceļā… Tāpēc jābučo vien tie krupji, kamēr princis beidzot uzbursies uz līdzenas vietas un saule līdz ar viņu atspīdēs.

21. februāris, 2019, 16:00

Izgājiens baltā dzīvniekā

Parunāsim par "eks-". Nē, šoreiz ne šķirtajiem vīriem un sievām, bet bijušajiem politikā. Vai vismaz iepauzētājiem. Kamēr jaunie ministri ieņem savas vietas un dažādos tempos uzņem apgriezienus, nolēmām izdarīt nelielu atkāpi rakstu sērijā par "jaunajām sejām", atgriežoties pie "vecajām", proti, tiem, kuri 13. Saeimā dažādu iemeslu dēļ neiekļuva.

14. februāris, 2019, 16:00

Skatīties, kā cilvēks ēd

Kas notiek politikā, kas notiek Saeimā? Bez tā, ka senas pēcvēlēšanu rīta oktobra prognozes par šķelšanos piepildās un jaunie ministri pamazām sāk izpausties un apgūst teritoriju, vēl arī likumi lēnām, bet tomēr virzās uz priekšu.

7. februāris, 2019, 16:01

Influenceri, oiks un deputāta kratīšana

"Mazāk nekā desmit, bet ne vairāk kā pieci." Vai nav izcila frāze? Tāda, ka izlasi, brīdi domā, vai ar tavu saprašanu joprojām viss kārtībā, un tad labu brīdi vēl priecājies.

31. janvāris, 2019, 16:11

Mirkļi ar atskaņām

Nesen nelielās mājas viesībās, mēģinot atsaukt atmiņā Rūķīšus un mežaveci, secinājām – nav nemaz tik viegli, tie galvas gabali sāk aizmirsties. Pat no Zelta zirga laikam tikai pāris pantu vairs zinu. Par ko gan tas liecina – ka kļūstu veca vai ka tomēr gana kārtīgi to obligāto literatūru neesmu studējusi?

24. janvāris, 2019, 16:00

Valdībai vajag kritiķus

Par lietām, kas svarīgas, esot jārunā simbolos – lai saprot savējie. Un, ja tā, tad jājautā – kādu simbolu jūs izvēlētos krietni ieilgušajam valdības veidošanas procesam? Iespējas visnotaļ dažādas, un, jāatzīst, es labprāt gribētu dzirdēt, kā to varētu apdziedāt tautasdziesmās. Kurš būtu pele, kurš ietu pazemē, kurš kāptu kalnā... un vai labradoram tik tiešām izdosies apvienot visu baru?

17. janvāris, 2019, 16:06

Process ir svarīgākais

Teikšu godīgi – gads vēl nav kārtīgi sācies, bet jau gribas atpūsties. Varbūt tāpēc, ka svētki jau neapstādina ne laiku, ne procesu – viss turpina kaut kur virzīties (cerams, uz priekšu vairāk nekā atpakaļ) un nemaz neļauj tā cēli pierimt un norimt, kā varbūt tajā klusi tumšajā ziemas laikā gribētos. Ielīst kā lācim sniegā ar ķepu mutē un gulēt ilgi un dziļi, nemosties, tikai sapņot lielas lietas.

10. janvāris, 2019, 16:06