"Kāda ir ātrās palīdzības devīze Igaunijā?" "Laiks dziedē."
Nē, nepārmetiet, lūdzu, stereotipu veicināšanu – esmu atvērta jokiem arī par latviešiem un visām citām tautām!
Zinu cilvēku, kurš tikai Emīla Dārziņa Melanholiskā valša dēļ iemācījās spēlēt klavieres, nopirka pat vecu flīģeli un joprojām uz tā neko īsti nespēlē. Vismaz klausītājiem ne. Nekad neesmu pajautājusi, vai viņam vairāk tā melanholija vai valsis saista, bet, domājot par viņu un viņa flīģeli senas lauku mājas un meža vidū, vienmēr kļūst silti.
Pēdējos mēnešos tik daudz piesauktā e-veselība kā neatmežģināmi sarežģīta sistēma, kura baro pati sevi, bet ārā neko "izspļaut" nespēj. Mūžīgi ekrānam pievērsts skatiens kā mūsdienu komunikācijas forma un viedtālrunis kā mūsu trešā acis un jaunā reliģija. Arī citvalstu līderi savos bērnišķīgajos izgājienos, vides problēmas un Maira Brieža apņēmīgā spīts pirms gaidāmās lielās cīņas.
Pirms neesat nonācis patiesi dramatiskās, biedējošās vai pārcilvēcīgi sāpīgās situācijās, nekad nespēsiet līdz galam apzināties, cik apziņas plūsma ir netverami brīnišķīga lieta. Varētu šķist, ka bailes, sāpes un vēl citas sajūtas paralizē domāšanu, taču tā nebūt nav.
Brīvība dod iespēju kļūt par cilvēku – saka Krišs Zilgalvis. Viņš kopā ar tēvu mākslinieku Dzintaru Zilgalvi Doma baznīcas logā izveidojis piemiņas zīmi nākotnei – barikāžu laikam veltītu vitrāžu. Bez acīs krītošām spilgti košām krāsām un stereotipiskām ainām. Kā saka paši mākslinieki – tīru un dzidru. Kā dimants, kas neko vienu neuzsver, bet neko arī neizslēdz.
Kāpēc cilvēki nereti tik ļoti alkst brīnumu? Kas tajā, ko mēs neizprotam un nespējam izskaidrot, šķiet tik pievilcīgs? Un kāpēc tad, kad tiešām piedzīvojam to, ko varētu saukt par brīnumu, nemaz nevēlamies tam ticēt un pieņemt?
Kas vieno slavenu dziedoni, skandalozu politiķi, filmas kārtējo sēriju un varbūt pat dušas želeju, kas mums katram vannasistabā uz plaukta? Skan jau dīvaini, taču principā uz visu no iepriekš nosauktā mūsdienās var attiecināt vārdu "nemirstīgs". Uz katru gan pilnīgi citādi un pavisam par citiem nopelniem.
Neredz, nedzird, nerunā. Trīs slavenie mērkaķi ar aizklātām acīm, ausīm un muti, kas mūsdienās sen iemantojuši ikonisku nozīmi un iegūluši pat viedtālruņu sarakstes simbolu skaitā, visiem ir labi pazīstami. Taču, vai XVII gadsimta Japānā ar tiem tika saprasts tas pats, kas mūsdienu Rietumu pasaulē?
Pasaule ir viena traka būšana – kamēr vienā malā šauj, izmēģina kodolraķetes, gāž diktatorus un atkal sagrābj varu, citā priecājas par sportistu uzvarām, piešķir balvas kultūrā, raud par laikapstākļiem un galu galā varbūt pat pievēršas bohēmai. To visu uzskaitot, nebūt negribu teikt, ka kaut kas no tā ir vairāk vai mazāk svarīgs. Lielais un mazais, skumjais un priecīgais, smagais un vieglais vienmēr ir blakus. No sīkajām lietām jau sastāvot lielās, un vienā brīdī tās jau vairs nemaz neesot atdalāmas, saka gudri cilvēki. Un viņiem nevar nepiekrist.
Biju te nesen Eiropas dienvidgalā. Tur vēl turpinās alus un sauļošanās sezona, viss kā pie cilvēkiem, un vienīgo perverso ainu redzēju lielveikalā – kad tu no plus 20 grādiem un palmām ieej viņu Spices analogā un ieraugi baltām pūkām apkaisītu Ziemassvētku egli, patiešām kļūst jocīgi ap dūšu.